Slimības slēpšana no partnera

Protams neaizstāvu draugu,bet kaut kādām iemeslam jābūt,lai ko tādu neteiktu,nu vienkārši negribēju, būtu bezatbildīgi. Varbūt negribēja tevi uztrauk? Nezināja kā to pateikt?
Bet ,lai vai kā-ieteiktu abiem šo kārtīgi izrunāt un abiem aiziet pie endokrinologa un izrunāt viSus interesējošos jautājumus. Jo bez giboniem cukura diabēta slimniekiem ir šādas lietas.,n eārstēts cukura diabēts ir visbiežākais cēlonis aklumam, kāju amputācijai, niera mazspējai un dažādām asinsvadu trombozēm. :-/

Nu, ja nesen atklājies, tad varbūt, ka tā var. Jo es arī uzreiz iedomājos, ka tur pirms katras ēdienreizes jālaiž insulīns iekšā - kā tad to nevarētu pamanīt.
Es ieteiktu viņam skaidri pajautāt, cik sen jau ir, kādā pakāpē utt, lai varētu palīdzēt, ja nu kas. :)

ka tur pirms katras ēdienreizes jālaiž insulīns iekšā - kā tad to nevarētu pamanīt.

Domājams,ka autores draugs to var darīt jebkurā vietā,kaut uz vannasistabu aiziet, vai kādā brīdī kad neesi klāt. :-|

Sognare , nu mājās pirms ēdienreizēm varētu nepamanīt, bet ja iet ēst ārpus mājām. Es pat nezinu kur draugs varētu turēt to insulīnu lai nemanīti varētu sev iešpricēt.
Es tavā vietā noteikti izrunātos ar draugu, par to kāpēc tādas lietas slēpj. :-|

Viņš varbūt mēģināja tādā veidā pasargāt? Nav īsti pareizi ,ka viņš neko nav teicis, bet no otras puses vajag varbūt arī saprast viņu..

Diabēts man ir sirdij tuva tēma, varam privāti aprunāties, ja vēlies

Es pieņemu, ka tā arī ir - uzzinot par slimību, varbūt pašam vēl ir šoks un kauns un negribas, lai sākumā to kāds uzzina, pat tuvākie. Jebkurā gadījumā, paldies visām par atbildēm, nomierinājos nedaudz :) Ray, droši vari privāti padalīties :)

Par ēdienreizēm ārpus mājas runājot - viņš vienmēr iet pirms ēšanas nomazgāt rokas, pat uzsver un jautā, vai būs vieta, kur nomazgat rokas. Teorētiski tādā gadījumā varētu mierīgi iešpricēt insulinu tajā brīdī. Ja nav aizdomu, tad jau tas arī liekas nekas īpašs un ikdienišķi.

Nu man liktos ljoti ljoti jocīgi uzzināt, ka dzīvesbiedrs to slēpj, mani tīri interesētu logika- kāpēc slēpj? Jo tā vai tā visu dzīvi nenoslēpsi, ja tomēr plānojas gimene. Bailes, ka pametīs? Nu labāk taču lai pamet, kad tikko sākuši tikties, nevis pēc 10 gadu kopdzives, kad lielākais iemesls būs nevis slimiba, bet slēpšana! Tas tomēr ir nozīmigs fakts, ja nu kas notiek, un tev būs jašpricē vinjam tas insulīns, jo pats nebūs spējigs? Dzīvesbiedram ir jābūt informētam par tādām lietām, kaut vai, lai spētu palīdzēt! Un diabēts nav aids, lai no cilvēka bēgtu

Noklusēt šādu informāciju ir nepieņemani, jo tomēr tas būtiski ietekmēs arī autores dzīvi. Es pazīstu 4 cilvēkus, kuriem ir cukura diabēts, tāpēc uzskatu, ka tā ir briesmīga slimība.

Bet man vēl arvien nav skaidrs, kāpēc lai diabētiķis būtu pametams? kaut 1 iemeslu!

uzzinot par slimību, varbūt pašam vēl ir šoks un kauns un negribas, lai sākumā to kāds uzzina, pat tuvākie

Par ko kauns? Nav jau gonoreja, ko var saķert apkaunojošos apstākļos. Tas ir diabēts, pietiekami nopietna slimība, lai to neignorētu vai neslēptu no tuvākajiem.

Kā dzīvojot kopā var nepamanīt, ka ledusskapī stāv medikamenti?
1. tipa cukura diabētiķiem insulīnam vienmēr jābūt mājās un to var glabāt tikai ledusskapī!!!
.
Ja viņam šī slimība ir atklāta nesen, tad tu esi ļoti slikta draudzene!
Kad man šo slimību atklāja, es biju sagrauta, nespēju pieņemt, nespēju samierināties, to nevarēja nepamanīt. Likās, ka dzīve ir beigusies! Neticu, ka viņš to būtu uzņēmis, kā parastu saaukstēšanos un izlēmis tev neko neteikt. Pati ar to spēju samierināties apmēr pēc gada vai diviem.

Mani vienmēr pārsteidz tas, cik maz apkārtējie zina par diabētu, kas tomēr salīdzinoši izplatīta slimība. Te diskusijā izskanēja vairāki novecojuši aizspriedumi no padomjlaikiem, kam nav nekāda sakara ar diabēt slimnieka ikdienu mūsdienās. Izklausās, ka tavam draugam ir 1. tipa diabēts, jo 2. biežāk mēdz rasties vecākiem cilvēkiem ar svara problēmām, un, ja tas nav pārāk progresējis, cilvēkus vispirms „uzsēdina” uz tabletēm un diētas. Ja viņš staigā apkārt ar insulīna pildspalvām, viņam visticamāk ir iestājusies pilnīga atkarība no insulīna injekcijām.
Pirmkārt un vissvarīgāk un kāpēc jums NEKAVĒJOTIES par šo jārunā, ir hipoglikēmiju risks. Kā jau iepriekš šeit aprakstīts, diabēta pacientiem var rasties tik akūts cukura trūkums organismā, ka viņi sāk svīst, runāt un rīkoties nesakarīgi, trīcēt, piedzīvot trauksmi utml. Šo stāvokli sauc par hipoglikēmiju un to var novērst nekavējoties uzņemot ātros ogļhidrātus – glikozes tabletes, limonādes, sulas u.c. dzērienu ar lielu cukura daudzumu, medu, karameles utml. Šokolādes končas vai bulciņa te neko nepalīdzēs, jo cukuri kombinācijā ar taukiem asinīs uzsūcas daudz lēnāk. Ja hipoglikēmiju nenovērš laikā, tā var izraisīt komu un nevaldāmu krampju lēkmi un smakšanu. Ja situācija ir nonākusi tik tālu, tuviniekiem jāzina kur atrodas glikogēns (insulīna pretviela, kas visiem diabētiķiem jāglabā sev tuvumā) un jāveic injekcija. Tā tu vari izglābt viņa dzīvību. Lielākoties hipoglikēmijas līdz tādai dramatikai nenonāk, taču hipoglikēmijas ir salīdzinoši ierasts stāvoklis, kas lielai daļai diabētiķu var gadīties pat vairākas reizes nedēļā. Ar laiku diabētiķiem var zust jūtība pret zemu cukura līmeni asinīs un viņi vairs nemana hipoglikēmijas simptomus, tāpēc apkārtējo modrība ir ļoti svarīga.
Ja viņa diabēts ir labi kompensēts un viņš visu kontrolē, tad sākotnējie hiperglikēmijas simptomi kā slāpes un pastiprināta urinēšana pazūd, t.i., šie simptomi liecinās par neārstētu diabētu, ne to, ka viņam ir diabēts, kas tiek attiecīgi kompensēts.

Runājot par ēdienu, diabētiķu uzturam būtu jābūt ir tieši tāds pašam tāpat kā visiem citiem – veselīgam un sabalansētam. Nevienam šai pasaulē nevajadzētu štopēt iekšā veselu torti vai šokolādes tāfelīti vienā piegājienā vai ēst saldumus katru dienu. Arī diabētiķa uzturā ir vieta desertam un kūkai, bet tas jāsabalansē ar insulīna devu un fizisko aktivitāti, un tas nav ikdienas pasākums.
Diabētiķi skaita maizes vienības (MV), kas tiek definētas ka 12 -14 g ogļhidrātu, ko kompensē ar insulīna devu, kas katram pacientam var būt individuāla, piem. 1 MV= 2 insulīna vienības uz pildspalvas. Pirms katras ēdienreizes tavam draugam vajadzētu mērīt cukura līmeni asinīs un tad aprēķināt, cik insulīns viņam nepieciešams, lai kompensētu ogļhidrātu daudzumu plānotajā maltītē (pie tam, ņemot vērā produktu glikēmisko indeksu) un iespējamai korekcija, ja cukura līmenis asinīs ir par augstu. Apmēram 1,5- 2h pēc ēdienreizes viņam vajadzētu pārbaudīt cukura līmeni asinīs un veikt korekciju, ja nepieciešams. Tāpēc viņš arī tā uzsver ” roku mazgāšanas” nepieciešamību pirms katras ēdienreizes.
Otrkārt, atkarībā no insulīna tipa, ko viņš lieto, viņam visticamāk vajadzētu veikt arī x2 bāzes insulīna injekcijas dienā, visticamāk augšstilbā. Dūrieni gan kājā, gan vēderā atstāj sarkanus punktus un dažreiz zilumus (ja uztrāpa asinsvadam), un, ja cukura līmenis asinīs tiek mērīts iedurot pirkstos, arī tie ir sadurstīti un nejūtīgi. Nezinu, kā tu varētu nepamanīt injekciju un dūrienu pēdas uz ķermeņa, ņemot vērā, ka viņam vajadzētu veikt ap 6 injekcijām un 3-4 dūrieniem pirkstos dienā, turklāt jums taču ir intīmas attiecības. Tā kā cepuri nost viņa spējai turēt noslēpumu, ja viņš pamanījies visas šīs aktivitātes un aprīkojumu (insulīnu, glikozes mērītāju, stripas) noslēpt no tevis.
Tu neesi slkta draudzne vai cilvēks, bet lai kādi tarakāni viņu atturētu no runāšanas ar tevi, tie jāpārvar un jānoskaidro patiesā situācija. Diabēts ir saslimšana, ko nevar ignorēt, bet, ja ar to iemācās sadzīvot un kontolēt, dzīve var būt pavisam normāla un skaista bez lielām komplikācijām un riskiem.
Ja tev ir jautājumi, vari droši rakstīt man.

Smieklīgi, bet es nebiju pamanījusi, ka mans bijušais draugs nēsā lēcas, lai gan man iepriekš bija puisis ar lēcām un zināju par paradumiem, bet šis draugs neņēma ārā uz nakti, ko nezināju, ka var tā darīt, arī šķidrumus vai tml. neredzēju. Vienreiz redzēju lēcu trauciņu, bet viņš veikli izgrozījās no situācijas. Viņš slēpa gadu. :o Mēs gan ne dzīvojām kopā, bet tiešām bieži pie viņa paliku. Es nesapratu, kāpēc, it kā negribēja jocīgus jautājumus par redzi. Varbūt kādi kompleksi? Uzzināju nejauši no viņa mātes, kad viņa saka runāt par acu ārstiem. Tā kā ticu, ka var nepamanīt, ja partneris rūpīgi slēpj. Par diabētu neko nezinu.

Kad man šo slimību atklāja, es biju sagrauta, nespēju pieņemt, nespēju samierināties, to nevarēja nepamanīt. Likās, ka dzīve ir beigusies! Neticu, ka viņš to būtu uzņēmis, kā parastu saaukstēšanos un izlēmis tev neko neteikt

Muļķības, katrs cilvēks ir savādāks. Pazīstu cilvēku, kurš vēzi uzņēma tieši kā iesnas. Tev, varbūt, tas ir pasaules gals, citiem nē.
Autorei, iesaku dot laiku, ja nesen atklāta, lai cilvēks pierod, ja sen, iespējams gaida brīdi, lai pateiktu! Ja pēc laika neizstāsta, pasaki pati, ka zini.

Ja viņam šī slimība ir atklāta nesen, tad tu esi ļoti slikta draudzene!

Vēl viens absurds apgalvojums(t)
Nu nav viņa slikta draudzene! Viņa raksta, ka nedzīvo kopā, nu var kko nepamanīt. Nav visiem vīriešiem arī rokas kā baltā darba veicējiem, pirksti var būt apskrambāti no dzīves veida un darba. Kā arī ķermeni var klāt apmatojums, zem kura nevar pamanīt sīku sarkanu pleķīti vai zilumu.
Un pilnībā piekrītu JaneDavis, ka ne visi visas slimības uztver tik traģiski! Manai māsai ir diabēts un viņa nevienā brīdī nekrita histērijā vai depresijā par šo faktu. :-|
Tas kā slimība tiek uztverta ir atkarīga no tā, kas darās cilvēka galvā!! Viens cilvēks uz konkrēto pārbaudi var doties mierīgi, cits uz to pašu pārbaudi varbūt iet jau nedēļu nostresojies!

Ja godīgi, es apbrīnoju autores spēju savākties tajā brīdī un neko nepateikt. Es uzreiz būtu tieši pajautājusi un noskaidrojusi visu. Bet tagad tāda zīlēšana vien sanāk, kāpēc slēpj, kāpēc nesaka, kāpēc, kāpēc.. Vai tiešām nevar izrunāties ar savu otro pusīti par tik svarīgām lietām? Vai tiešām ir jālūdz padoms cosmo (lilit ?) kā uzvesties un kā apieties ar diabēta slimnieku, kurš slēpj ka ir slims. Piedošanu, ja izklausos uzbrūkoša, var itkā saprast, ka esi apjukusi, bet izrunājies ar savu draugu :-) tas palīdzēs vairāk, nekā cosmo meiteņu padomi (t)

Izrunājies ar viņu... Tā kā laiks kopš fakta konstatēšanas jau pagājis, saruni vari iesākt - Klau, man jau kādu laiciņu no galvas neiziet kāda situācija. Toreiz, kad teici lai paņemu košļeni no Tavas somas, nejauši ieraudzīju - xxx... Varbūt, mēs varētu par to parunāt?"
Galvenais tā pa mierīgo, uzbrukums rada pretreakciju.