Sveikas!
Pat nezinu īsti, ko gribu. Uzmundrinājumu, reālistisku skatījumu, padalīšanos pieredzē?
Nesen pieteicos jaunam amatam savā esošajā darba vietā, kur strādāju jau gandrīz 10 gadus. Tādā ziņā savā pašreizējā amatā esmu labi novērtēta un atzīta kā rūpīga un uz ko vienmēr var paļauties, ka darbs būs izdarīts labi. Darba vieta kā tāda arī man patīk un to nevēlos mainīt. Bet kaut ko gribējās pamainīt un iemācīties ko jaunu, tāpēc, kad atbrīvojās vieta, pieteicos vakancei. Par jauno amatu īsti nekādas zināšanas man nav, tikai tik, cik gadiem kopā strādājot esmu nedaudz no malas redzējusi, bet droši vien īstā sajēga par visu man vēl nav. Bet esmu apķērīga un ātri mācos, tādēļ likās, ka varētu nebūt nekādu problēmu apgūt visu ātri. Arī visi citi pretendenti uz šo vietu bija bez iepriekšējas pieredzes, tādēļ beigās šodien uzzināju, ka esmu izraudzīta, rīt jāiet kārtot papīrus.
Tagad manī sāk parādīties bailes, kā es tikšu galā. Vai es tikšu galā? Es nešaubos, ka tehniskās lietas varētu apgūt ātri. Bet šis darbs būs brīžiem fiziski smagāks kā iepriekšējais (bet ne tā, ka es galīgi nevarētu celt) un bieži jāstrādā paaugstu, bet man ir nedaudz bail no augstuma (lai gan tas nav nepārvarami, bet vismaz pirmajās reizēs). Un tagad, par to domājot, manī parādās neliels stress, kā būs. Amats ir tāds, ko jau sen biju vēlējusies apgūt, šoreiz beidzot saņēmos pieteikties. Bet, ja nu es netieku galā? It kā jau varētu lūgt dažas smagākās lietas, lai izdara kolēģi. Bet no otras puses - negribas, lai viņi sevī purpina, ka "ko tad paņēma tādu cilvēku, kas nevar pats visu izdarīt, kāpēc mums jādara viņa vietā".
Gan jau ar laiku, kad es pierastu, vairāk iemācītos, ar lielāko daļu pati tiktu galā. Bet sākumā... Ja nu es visu nevaru, bet neviens man par spīti nepalīdz, tip - "pati gribēji šito darīt, tad nu tiec pati galā". Atpakaļceļa man vairs nebūs - manā vecajā amatā jau būs vietā cita.
Ai, varbūt es visu šito lieki sadomājos, kas to lai zina, kā būs.
Nez, laikam gribējās vienkārši parunāties un izkratīt sirdi.
401
