Iespējams muļķīga problēma

Neons pareizi raksta. Dzīve ir skaistāka un komfortablāka, ja domā par nākotni, karjeru. Tas nenozīmē, ka nedzīvo tagadnē- dzīvo, bet ar mēru. Treknajos gados daudzi bija tik pārņemti ar tagadnes baudīšanu (kaut vai celtnieki, kas īrēja pilis, nodzēra algu bāros), ka krīzē palika ar pliku pakaļu. Tie, kas treknajos uzkrāja un nedzīvoja pāri līdzekļiem, puslīdz komfortabli pārdzīvoja krīzi un izmantoja zemās cenas nekustamiem īpašumiem.
Kamēr esi jauns, šķiet, ka ballītes ir vissvarīgākās. Bet kad nobriesti un izveido ģimeni ar bērniem, saproti, ka laime ir nevis tur ārā, bet mūsos pašos.

Ja meitenei vajag mīļumu utt tas nenozīmē, ka viņa ir attention whore. Man arī ir ļoti svarīgi, lai izrāda mīļumu, sabučo un samīļo, man nav tā ka der “citos veidos” , to atspēkojot, bet labi, ka vīram pašam patīk tā darīt un jūtos labi... ja tā nedarītu un viss cits būtu labi, man tā pat tā pietrūktu, tāda es esmu un man tas ir svarīgi, ja autorei arī tā ir, tad ir, tas ka viņš izrāda citādi, nemainīs viņas vēlmi

man attiecībās ar draugu ļoti pietrūkst mīļuma un viņa intereses par mani. Jā, ja man vajag un palūgšu, tad mani samīļos, bet tā pats no sevis neiedomāsies.

ellē ratā, viņš ir adoptējis kaķi/suni vai arī viņam ir vienlīdz mīlošas attiecības? Izklausās pēc ''attention whore'', kurai ar to, kas ir gana nav labi. Sorry, mīļā, bet gan ar gadiem pieaugsi un sapratīsi, ka tavs mīļotais nav tavs personīgais klauns, garlaicības kliedētājs vai mamma/tētis, psihologs, utt. :-O:-D

Maybe jums būs citādāk, cerams ne rūgtums.

Es jau nesaku, lai pamet ābolu un meklē apelsīnu. :D Bet runāju vienkārši par to, ka rūgtums par šiem sīkumiem tā vienkārši nepazūd pēc pieredzes vai arī atgriežas pēc laika un atkal jāpārdomā un jāmaļ savā galvā tās pašas lietas. Pilnīgi pretpoli manā pieredzē vispār nestrādā, tāpēc sāku runāt par to, ka skatījums uz brīvo laiku, vispār iešanu ārā un tad teikšanu, ka labāk bija tur vai varēja ko citu tā vietā, nesakrīt.

Duujaa, es saprotu tavu domu un tā nav nepareiza. Tomēr - man ir ābols, bet nekārojas apelsīns, tikai nedaudz gribētos, lai dažreiz pacenšas līdzināties. :-D BET tas tomēr nav tik būtiski, lai tā dēļ pārtrauktu attiecības,j o tas nav iemesls kāpēc es ar viņu veidoju attiecības pašos sākumos. Viņš manā, sava veida gaisīgajā pasaulē, ir pamats pie kā pieturēties un dod visam reālistisku skatu, kā arī ar viņu es jūtos drošībā. Nevaru iedomāties, ka šo man varētu dot kāds, kurš būtu līdzīgs man.
Ir ļoti grūti to visu izskaidrot sīkumos, jo jūtas tomēr ir kas plašāks un mēs tiešām esam pretpoli, kuri viens otru papildina.
Paldies jums visām, ka centāties man palīdzēt, es esmu savu sapratusi un mainīšu skatu, kā es uz to visu skatos un novērtēšu, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir!

Neons, man tev ir pilnībā jāpiekrīt! Tavs vīrs izklausās pilnībā pēc mana drauga. Jau iepriekš rakstīju, ka nav viņš slikts, vienkārši nav tās klasiskās mīlestības izpausmes, tajā pat laikā izrāda mīlestību ar darbiem - remontē māju, lai varam ievākties, piedomā par to, ko es gribu, kad esmu to viņam pateikusi un vēl ļoti daudz kas. Vienkārši dažreiz grauž, ka viņš tāpat vien ar kaut ko nepārsteidz, ka paburkšķ, kad gribu kaut kur aiziet kopā, bet nu arī jau ne vienmēr. Vēl arī, kā jau iepriekš minēju, es apdomāju un sapratu, ka ne jau es veidoju ar viņu attiecības, lai viņš organizē man pasākumus un priecājas par visu, ko es izdomāju, bet viņā ir daudz citu un man svarīgāku īpašību.

Tas nav kategorisms, tā ir kritiskā domāšana.

Neons, es tavā tekstā redzu kategorismu - ''jo viņa jau nesaprotot, tas esot jāpieņem, partneru sadalījumam jābūt tāda, un nezinot, kā ir pareizi'' utt.

Nepareizi mani būsi sapratis. Nesaku, ka nav jādzīvo tagadnē, bet ja viens pārī rūpējas par nākotni, otrs lai parūpējas par tagadni, tad visi būs laimīgi. Jābūt līdzsvaram.
Arī labi. Bet manuprāt visjaukāk ir ja abi dzīvo tagadnei, puslīdz vienādi arī domājot par nākotni. ;-)

Duujaa, nu beidz! Te ir runa par jaunu meiteni, kura noteikti lāga vēl par sevi neko daudz nezina un rīt jau domās savādàk kā šodien. Tas ir normāli, kad esi vēl jauns. Nevajag visu uztvert melns/balts krāsās un būt tik kategoriskai.

Viņa zina, kas viņai svarīgi un var redzēt ciešanas par to, ka nav tā, kā attiecībās gribētos. Tā nav izvēle pareizi/nepareizi, ko nu viņai pēc 10 gadiem jāsaprot un varbūt tieši jāpārliecinās, ka tas viņai neder. Katram ir savs pareizi/nepareizi un vēlami/nevēlami.

Nav gan svarīgākas. Pavisam elementāra iemesla dēļ- mēs dzivojām tagadnē, nevis kkādā mistiskā nākotnē, tāpec dzīve ir jābauda tagad, nauda ir jātērē tagad (protams saprāta robežās, bet tas katram savs) nevis kaut kādā mistiskā nākotnē, kura nemaz nav 100% garantēta.
Kāda jēga nodzīvot kā kaut kādam darbaholikim un beigās nemaz neizbaudīt dzīvi? Ir arī daudz foršu izklaides veidu, kas izdevumus neprasa vispār. Jādzīvo šodienai.

Nepareizi mani būsi sapratis. Nesaku, ka nav jādzīvo tagadnē, bet ja viens pārī rūpējas par nākotni, otrs lai parūpējas par tagadni, tad visi būs laimīgi. Jābūt līdzsvaram.

Tas jau nemaina to, ka šī maniere un izpausme visiem neder (autorei). Tas tā kā samierināties ar āboliem, ja kārojas apelsīnus. Un ābolu par apelsīnu nu nepārtaisīt.

Attiecības sastāv no daudzām šķautnēm. Ne visas ir vienlīdz svarīgas un būtiskas. Ir lietas, kuras var pieciest, ar laiku samierināties un, nē, dzīves kvalitāte no tā nepasliktinās. Tāpēc vien, ka otrs lieku reizi nenobučos - nelaimīga nekļūsi, jo tā vietā saņemsi cita veida uzmanību, kas būs ne mazāk nozīmīga un vērtīga. Protams, cilvēkiem tās prasîbas un vajadzības mēdz būt dažādas, bet ne vienmēr jaunības maksimālismā cilvēks spēj novērtēt lietas pareizi. Citreiz tikai šķiet, ka bez tā vai šitā dzīvot ir neiespèjami, bet paies laiks un izrādīsies, ka tas viss būs jau otrajā plānā un svarīgākas būs pavisam citas lietas.

Galu galā, varbūt viņš šobrīd koncentrējas uz karjeru, naudas peļņu un citām lietām, kuras ir daaaaaudz reiz svarīgākas un vērtīgākas nākotnē, par izbrauciena plānošanu un teātra apmeklējumu tagadnē.

Nav gan svarīgākas. Pavisam elementāra iemesla dēļ- mēs dzivojām tagadnē, nevis kkādā mistiskā nākotnē, tāpec dzīve ir jābauda tagad, nauda ir jātērē tagad (protams saprāta robežās, bet tas katram savs) nevis kaut kādā mistiskā nākotnē, kura nemaz nav 100% garantēta.
Kāda jēga nodzīvot kā kaut kādam darbaholikim un beigās nemaz neizbaudīt dzīvi? Ir arī daudz foršu izklaides veidu, kas izdevumus neprasa vispār. Jādzīvo šodienai.

diemžēl daudzās ģimenēs puikām vispār nemāca, ka par attiecībām ar citiem cilvēkiem ir jārūpējas, tās ir jāuztur un pie tām ir jāstrādā. Tā vietā iemāca paļauties uz sievietēm (draudzenēm, sievām, mammām, māsām) - viņas izdarīs

Jāpiekrīt. Parasti arī var redzēt pēc attiecībām vecāku starpā.

Par to mīļuma izpausmi... Te arī var pastrīdēties, vai tiešām tas ir svarīgi tieši tādā manierē, kā gribās. Jo mēdz būt citi veidi, kā otrs parāda savu attieksmi, jūtas un rūpes.

Tas jau nemaina to, ka šī maniere un izpausme visiem neder (autorei). Tas tā kā samierināties ar āboliem, ja kārojas apelsīnus. Un ābolu par apelsīnu nu nepārtaisīt.

Sākumā gribēju rakstīt, ka manējais ir ļoti līdzīgs, bet tad palasīju diskusiju un pārdomāju. Manējais arī nav nekāds tusētājs, nekur neraujas, labprāt sēž mājās, principā arī neizplāno nekādus īpašus kopīgus pasākumus vai kaut kādus interesantus izbraucienus, nesmeļ idejas no Pinteresta (paldies Dievam!) visādiem štruntiem, netup forumos, nedzer. Izklausās pēc nūģa? Nē! Viss, kas viņu interesē - ir viņa darbs. Viņam ir nenormālākie apgriezieni un darba spars. Visa enerģija aiziet uz to. Gatavs negulēt, bet darbu padarīs. Un protams, ka nebūs sajūsmā, ja es uzplīšos ar kaut kādu pasākumu vēlu vakarā... Taču man jau šķiet, ka tas ir pavisam normāli.
Tāpēc autorei ieteiktu varbūt paskatīties uz situāiju ne tik egoistiski. Jā, gribās pabizot un visu ko darīt, jo acīmredzami daudz brīva laika, jaunība. Bet vai puisim ir tādas pašas prioritātes? Galu galā, varbūt viņš šobrīd koncentrējas uz karjeru, naudas peļņu un citām lietām, kuras ir daaaaaudz reiz svarīgākas un vērtīgākas nākotnē, par izbrauciena plānošanu un teātra apmeklējumu tagadnē. Man jau šķiet, ka attiecībās divi cilvēki ir tieši tāpēc, lai papildinātu viens otru un līdzsvarotu. Ja viens ir darbaholiķis un otrs labs pasākumu plānotājs un organizētājs - vajag darīt vnk to, kas abiem padodas vislabāk, atrast kompromisu, nevis piespiest otru mainīties. Nu, ja tev, autor, gribās kaut kur doties, kaut kur tusēt - plāno, ņem vīrieti līdzi un izbaudi, bet nespied viņu par to parūpēties. Viņš toties tev, piem., krājkontā naudu ieskaitīs lieku reizi, mašīnā benzīnu ielies u.tml. Izdarīs to, kas tieši viņam padodas vislabāk. Par to mīļuma izpausmi... Te arī var pastrīdēties, vai tiešām tas ir svarīgi tieši tādā manierē, kā gribās. Jo mēdz būt citi veidi, kā otrs parāda savu attieksmi, jūtas un rūpes. ;-)

Tieši tā iemesla dēļ, ka pats nemāk izdomāt, bet labprāt kaut ko dara.

Gluži kā par mums. Nav jau tā, ka vienmēr, vienmēr man tikai viss jāizdomā, viņam arī ir bijušas foršas idejas, bet lielākos tās ģenerēju es. Un draugs vienmēr pozitīvi atsaucas. Dažreiz šķiet, ka viņš ir gatavs visiem piedzīvojumiem.
.
Ja problēma ir tikai tajā, ka draugs pats neko nevar izdomāt, tad man tā nebūtu problēma. Ja nesakrīt intereses un brīvā laika pavadīšanas vēlmes, tas jau ir nedaudz skumjāk. Savukārt, ja draugs vienkārši vispār neko negrib, tad es nopietni pārdomātu, vai gribu savu laiku tērēt ar tādu cilvēku.

diemžēl daudzās ģimenēs puikām vispār nemāca, ka par attiecībām ar citiem cilvēkiem ir jārūpējas, tās ir jāuztur un pie tām ir jāstrādā. Tā vietā iemāca paļauties uz sievietēm (draudzenēm, sievām, mammām, māsām) - viņas izdarīs

+
Bieži tāda situācija ir novērota.

Izprast jau ir viens, bet vai tas dzīves/mīlestības modelis der arī tev ir lielāks jautājums.