Cik gan svarīgi ir ieklausīties savā ķermenī. Vienu vakaru domāju, ka nākamajā dienā izstaigāšos kārtīgi, pavingrošu mājās. Pienāk tā diena un neko negribas darīt. Ķermenis jūtas noguris, piekusis. Par spīti tam, tomēr iesāku vingrot, pildot pirmo vingrinājumu, saprotu, nu, ka nebūs, tiešām nespēj ķermenis neko darīt, protestē, nē un nē! Un es neturpināju, metu mieru, turpināju visu dienu neko nedarīt, vien gulšņāt gultā. Nākamajā dienā jau ķermenis labāk jutās un varēju pasportot.
Bet, ja tā padomā, cik gan daudz cilvēku neieklausās sevī un turpina "močīt", mocīt sevi, lai tur vai kas, jo ir taču treniņa diena! Un pie kā tas noved?! Pie tā, ka saslimst un ir spiests gulēt vienalga mājās pāris dienas.