Forša tēma. Es piekrītu 57days. Esmu optimiste un domāju, ka viss būs labāk. Man nav tādu saldo bērnības atmiņu vai nostaļģijas pēc veciem laikiem, uzskatu, ka ar katru dienu viss tomēr kļūst labāk. Attīstītāk, viedāk (gan no tehnoloģiju, gan cilvēku izpratnes viedokļa), vieglāk un interesantāk.
*
Par degradēšanos runājot - nu es neuzskatu, ka cilvēks, kas prot pareizi iebakstīt zemē ķiploku, ir diži viedāks par to, kurš prot izmantot mobilo aplikāciju navigācijai vai prot programmēt, vai lieliski pārvalda exceli, vai prot atrast receptes internetā, galu galā - prot atrast ķiploku stādīšanas knifus internetā. Mazliet nesaprotu to (galvenokārt vecākās paaudzes) aizraušanos ar to, ka cilvēkam jāprot strādāt ar rokām. Aizvēsture. Runājot par izdzīvošanas prasmēm, reti kurš cilvēks arī pirms 20 un pirms 40 gadiem prastu izdzīvot, izmests viens meža vidū. Kartupeļu stādīšanas tehnikas pārzināšana nepalīdz iegūt uguni ar diviem akmeņiem.
*
Par vidi un veselību runājot, es domāju, ka mēs visi dzīvojam labāk. Pirms 20 gadiem nebija pat nojausmas par augļskābju pīlingiem un micelārajiem ūdeņiem. Man bija grūti piemeklēt antibiotikas, kuras es panestu. Bet tagad - plašs klāsts, izvēlies ko vēlies. Agrāk neārstējamas slimības kļuvušas ārstējamas. Varbūt es vienīgā dzīvoju tādā utopiskā pasaulē, bet redzu, ka man apkārt cilvēki aizvien vairāk sporto, pievēršas skriešanai, slēpo daudz vairāk nekā 90-tajos, cenšas veselīgi ēst, izvēlas zaļos salātus, nevis rasolu, utt. Ir atbildīgi pret vidi, bērniem, mājdzīvniekiem, šķiro atkritumus, nepērk olas ar trijnieku, neizmet mājdzīvniekus uz ielas, nesit savus bērnus. Jau vairākiem paziņām ir elektromobiļi, un nevienu no viņiem neraksturotu kā ļoti turīgu.
*
Vienīgais, kas mani uztrauc, ir pārapdzīvotība. Tur gan es nepiekrītu 57days, ka 20 gadu laikā indiešu un afrikāņi sapratīs, ka 10 bērnu ģimene nav OK. Tas nedaudz biedē.