Quater life crisis, jeb tie, kam tuvojas 30

Galvas vēdināšana, jā! Palīdz uz to mirkli! Ko vēl dari lai pārdzīvotu šo posmu?

Nē, nē, nē - es nedomāju galvas izvēdināšanu, bet sakārtošanu kas ir ilgs process un darbs ar sevi -ilgtermiņa rezultāts.!
Kad man uznāk pavisam slikti, tad ir tiešām slikti :-D Liekas ka esmu pēdējā persona visā pasaulē :-D Man palīdz aprunāšanās ar mīļoto - viņš man palīdz nomierināties, ieskaidro ka nevar visu sakārtot vienlaicīgi. Palīdz arī uzrakstīt uz lapas to visu ko vēlies, lai juceklis galvā izklīst un tad var visu pārskatāmāk redzēt, apdomāt un radīt rīcības plānu - ar ko sākt, kas pats atnāks sakārtojot citas lietas u.t.t.
Principā, lēkmes (:-D) brīdī svarīgi ir sevi nomierināt un apturēt neprātīgo domu jucekli galvā. Katram jau savas metodes kā atslābt ( dažreiz man līdz tikai aiziešana gulēt, no rīta galva ir restartējusies). Bet nu jāatdzīst, ka PLĀNS ir ļoti svarīgi. Ļoti! Man tāda vēl nav, bet taps, jo jūtu ka tuvojas lēkme :-D
Šobrīd nodarbojos ar harmonijas, miera radīšanu sevī. Bet jūtu, ka jāsper jau solis tālāk.

Nu kāda ceturtdaļ vai trešdaļ krīze. Mazāk vajag lasīt šādus krīžu pārspriedumus, jābeidz sava dzīve salīdzināt ar apkārtējo dzīvi. Jādzīvo no sirds un mazāk vajag uztraukties ko citi par to domās. Ja nav potenciālā precinieka, ar ko radīt bērnus, pastāv citas iespējas, kaut vai adopcija. Ja negribas ģimeni, ir tik daudz citu veidu kā būt laimīgai, pasaules apceļošana, kāda sen lolota sapņa piepildīšana utt. Galvenais ieklausīties sevī, dzīvot ar atdevi, tad arī izzudīs domas par krīzēm un neveikšanos.

Ja negribas ģimeni, i

tu nelasi ko saka autore?

ķiet ka dzīvē neko neesmu paspējusi un laikam arī nepaspēšu... man tūlīt 30, bērnu nav, vīra nav

a dzīve nokavēta un katrs jaunais uzaicinājums uz kāzām vai raudzībām liek dusmās raudāt

vienkarsi biologiskais pulksstenis sak aktivak autorei izpausties.

skumji ka ir tik arhaiski uzskati. Kamer citviet pasaule ...

Citviet pasaulē ir citviet pasaulē. :D Un tās robežas uzliek ne jau pats cilvēks, bet sabiedrība. Kaut vai, piemēram, jauniešu privilēģijas dažādās organizācijās ir līdz konkrētam gadu skaitam. Un aizsardzības akadēmijā arī neņems pēc 35, ja kas.

Nu nems citur, vienmer ir izvele. Dzive sava jabauda un jadzivo, nevis ka saka kaiminu Dace;-)

Ui, jā, es arī savos 26 gados ceturtdaļmūža krīzē līdz ausīm iekšā :-D
Tas mūsdienās ir tāds jocīgs vecums, kad it kā esi pieaugušais, bet tajā pašā laikā tikko esi pabeidzis studijas vai vēl studē, tikai vēl pirmā nopietnā darba pieredze, pirmā finansiālā stabilitāte, pirmās ilgtermiņa attiecības... It kā esi pieaudzis un patstāvīgs, bet ne gluži līdz galam. Pieredze vēl minimāla, bet tajā tajā pašā laikā pirmie nopietnie aplauzieni arī ir piedzīvoti.
Es par bērniem un laulībām šobrīd nedomāju, bet uznāk pa laikam tāda "kas es esmu un ko man darīt ar savu dzīvi?" sajūta.
Piekrītu tam, kas teica, ka nevajag salīdzināt. Bieži redzu, ka apkārtējās sievietes sevi salīdzina apmēram tā - Annai ir forša ģimene un bēbis, Ievai ir veiksmīga karjera, Katrīna brauc ceļojumos un bauda dzīvi... Kāpēc man nav vienlaicīgi superīgas ģimenes, karjeras un ceļojumu? :-D Viss uzreiz jau reti kurai ir, it īpaši šādā salīdzinoši jaunā vecumā - vai vispār jebkad. Galvenais saprast, kas tev ir svarīgi (kas nav viegli) un uz to iet.

Elizabete dod pieci, tas pats vecums, tā pati krīze. Iespējams, tā nav 30 gadnieku īpatnība, bet 26gadnieku?! ;D

Visas nelaimes rodas no salīdzināšanas.

+++
.
Varu tikai piebilst to, ka nav ko citus ar sevi salīdzināt. Jā, sevi šodien ar sevi vakar mierīgi var salīdzināt - tas pašam ir vērtīgi, lai izvērtētu, kas un kā, vai vajag, vai nevajag. :) Bet otra dzīvi nedzīvosim, otra kurpes nevalkāsim. ;) Un, paldies visiem svētajiem, nevajag arī. :-P

Elizabete dod pieci, tas pats vecums, tā pati krīze. Iespējams, tā nav 30 gadnieku īpatnība, bet 26gadnieku?! ;D

Ai, es pirms laika grimu pārdomās un lasīju par šo tēmu - laikam ceturtdaļmūža un trīsdesmitgadnieku krīzes ir divas dažādas, tā kā ilgi nebūs jāgaida nākamā :-D Ceturtdaļmūžs attiecas uz apmēram 25 gadiem ar astīti uz vienu vai otru pusi jeb "man šķita, ka es 25 gados jau būšu nopietna sieviete" :-D:-D:-D

Pievienojos Elizabete un JaneDavis:-D Es arī cīnos ar 26gadnieku krīzi. Mana problēma gan neslēpjas bērnu vai vīra neesamībā, vai sevis salīdzināšanā ar draudzenēm, bet gan apjukumā par to, ko īsti vēlos dzīvē darīt, ar ko nodarboties. Ir sajūta, ka 5 gadi augstskolā iztērēti veltīgi, jo šajā profesijā strādāt nevēlos, tajā pašā laikā grūti saņemties ko mainīt. Man nedaudz palīdzēja 2 nedēļu atpūta no darbiem, ko izmantoju, lai izvēdinātu galvu un iesāktu čubināt savu biznesa ideju. Manuprāt, vislabākais ieteikums, ko savā atpūtas laikā sapratu arī es, bija no Guste

Galvenais ieklausīties sevī,

Man tādas krīzes nebija... Un šķiet, ka arī 40 gados nebūs, jo uz to laiku ir šādi tādi plāni, kuru dēļ nebūs jāslīgst depresīvā apcerējumā, ka dzīvei gals klāt. :-P Bet nu, jā, lai šādas krīzes nepiemeklētu - jādomā bija agrāk. Saprotams, ka visu dzīvē nevar paredzēt un izplānot, bet tas arī nenozīmē, ka jāpeld pa straumi bezrūpīgi. Ja svarīga ir karjera, ceļojumi, laulības, bērni vai tamlīdzīgi - uz to ir jātiecas un jāpieliek pūles, nevis jāgaida, ka tas viss pats uzradīsies laimīgas sagadīšanās kārtā. Un, jā, dzīve ir īsa - ar savu laiku ir jārīkojas apdomīgi.;-)

Clarity tieši tā.
Tādi neizprotami sevis meklējumi.

tu ta ka esi stingri nolemusi mirt 60 it gados?

nu nezinu, man pusmūža krīze ir katru gadu, jo es taču nezinu, cik gadu vecumā nomiršu. :D

man tūlīt 30, bērnu nav, vīra nav un darbā lielo piķi nepelnu

Par to tu pati esi atbildīga, maini attieksmi un tas būs, turpināsi tāpat domāt, paliksi kur esi.

Te jau iznāk ka visa dzīve ir viena liela krīze :-D
Taisnība jums ir par to salīdzināšanu, sanāk pieķert sevi pie domas tai tas, tai tas a man nekas.
Agrāk kaut kā šķita, ka viss atnāks un būs, esmu jauna un skaista, dzīvo tik nost, bet tad pēdējā gada laikā piezagās šīs domas un salīdzināšana - Pag, draudzenes tak jau precējušās, dažām jau vairāk kā viens vai divi bērni, o mana vecākā draudzene jau ir ome (viņai ir 40), bet es te vēl kaut kur mētājos pa pasauli un nespēju saprast kur likties. Ģimene arī katru reizi tiekoties jautā kad tad precēsies, mazbērnus gribam, ko domā darīt, kad sāksi normāli strādāt, kur dzīvosi (šobrīd nedzīvoju Latvijā), bet es nezinu. Nu tiešām nezinu, kā tāda apmaldījusies čupa. Pašai kauns par sevi, ka pārvērtusies par tādu čīkstuli.

Pēc sajūtām man arī tā ir bijis. Bija tāds periods, kad ilgāku laiku nestrādāju, nu meklēju kaut ko sirdij, tajā laikā izšķīros un loģiski paliku bez dzīvesvietas, kad nācās pārvākties pie vecākiem. Tuvojās 30, biju viena un dzīvoju pie vecākiem, vēl pa smago saslimu ar gripu. Bija baigi drūma sajūta.
Vienā dienā satiku skolas laika draudzeni, kura lielāko daļu ir pavadījusi eiropā mācoties/strādājot un tad runājām par šo tēmu. Viņa izteicās, ka nu "ārzemēs" 30 gados cilvēki tik sāk domāt par savām ģimenēm un liela daļa vēl dzīvo pie vecākiem, mācās, kamēr LV līdz 30 jau ir šķirta laulība, divi bērni u.t.t. Tas protams tā lielos vilcienos un stereotipos runājot, jo LV esot viņu tas satrauc, bet esot prom par to nedomā nemaz.
Tā saruna mani baigi nomierināja, man likās bāc, nu jā, ka nav ko iespringt arī 30+ gados viss vēl var būt un mazāk skatīties uz citiem un kopš tā laika man baigi viss sāka kārtoties, atradu darbu ar foooršiem cilvēkiem, izveidojās attiecības, nu jau gaidu mazo... bet jā, viss sākās ar situācijas pieņemšanu un nesalīdzināšanu sevi ar citiem.

Pēc 30 tik reāli dzīve sākās:-P

Esmu pārdzīvojusi pieminētos smagos 26. Krīzīgi nejūtos, jo esmu tikko pirms palika 27 kardināli mainījusi dzīvi, esmu iekārtojusies savā sapņu darbā un esmu gatava turpināt dzīvot ar pilnu krūti - tādas bērnības idejas par dzīvi visas izmestas miskastē un nu dzīvoju ar prieku un entuziasmu realitātē. Redzēs, gan jau vēl līdz 30 būs smagi brīži, jo liksies, ka visiem jau vīri un bērni un dies vien zin, kā man privātās dzīves notikumi virzīsies, bet.. kopš neesmu vairs LV, mans pieaugošais vecums mani vairs tā nedzen izmisumā. Katram savi mērķi un ātrumi :-)

Es tēmā saklausīju, ka autorei lielā sāpe par to, ka nav ne vīra, ne bērnu un ja vismaz spoža karjera to kompensētu, bet arī tur nekā spīdoša nav. Sliktā sajūta rodas no tā, ka neesi piepildījusi savas vēlmes līdz pašas noteiktam termiņam (30 gadi). Ieklausies sevī, savās sajūtās un domās- par ko tev lielāka bēda- par to, ka neesi izveidojusi ģimeni vai spožu karjeru? Tam, kas tev ir svarīgāks, velti visu savu brīvo laiku, izstrādā savu rīcības plānu un strādā pie tā. Vīra atrašanā tev palīdzēs maksimāla sabiedriskā dzīve- ej katru vakaru uz kādu vietu, kur pulcējas cilvēki un kas atbilst +/- tavām interesēm, uzturi regulāru kontaktu ar draudzenēm, draugiem, paziņām, ej satiecies, draudzējies! Cilvēkiem ir savs draugu, paziņu loks- tu nekad nevari zināt vai skolas laika paziņas brālēns neizrādīsies tavs liktenīgais vīrietis :D Citiem vārdiem- caur citiem cilvēkiem vieglāk sastapt nefrīku kandidātu.
Ja vairāk karjera- tad kursi, papildus izglītība, utt.
Bet vienlaikus uz abiem netēmē- beigās nebūs ne viens, ne otrs.

Man 26, bet tādas domas vēl nav.. Bērnu man nav un negirbu, patstāvīga dzīvesvieta pat naw, tā ir tuvāko gadu plānaa, bet krīze man arī nav. Es vēl izbaudu jaunību. Pat daži draugi saka, ka dzīvoju itka būtu vēl 19 gadi :-D