Domāju, ka nē. Taču nekad nesaki- nekad.
Kā jau iepriekš teica, ka bail, jo nezini, kāds tas bērniņš būs, jo kādas pirmās "pēdas" ir atstājis kāds cits. Bet tas būtu tas mazākais, kas mani uztrauktu. Vairāk es tomēr uztrauktos par sevi, ka es tomēr nespētu to bērniņu pieņemt, kā savu. Zinu, ka es tāpat uz viņu skatītos, kā uz svešu. Līdz ar to, nezinu, vai spētu viņam dot to mīlestību un gādību, ko dotu sevis iznēsātajam bērniņam. Un es negribu būt tas cilvēks, kurš neapzināti liek bērnam justies nemīlētam. Bet to es spriežu, jo sev pazīstu. Visu cieņu tām sievietēm, kuras savus NEbioloģiskos bērniņus mīl tikpat stipri, cik bioloģiskos. Tiešām, cepuri nost par tik plašu un gaišu sirdi(l)