mobings darbā

Jā. Sapratu, ka daļa kolēģu tādi ir kļuvuši vides dēļ. Tur visus jauniņos, kas strādā mazāk kā +/- gadu, vecie buki, pamatīgi mobingoja. Vienā brīdī izpīpēju, ka vienīgais veids, kā iekļauties ir kļūt par tādu pašu plēsoņu un riet kopā. Negribēju iekļauties :)

Bēgot no lāča, var vilkam virsū uzskriet. Doma ir bijusi, bet tad saprotu, ka lielāka koncentrēšanās darbam palīdz.

Čau.
Kolektīva dēļ neesmu aizgājusi, bet 2x aizgāju no valsts pārvaldes iestādes darba tiešās vadītājas dēļ. Man ir radies iespaids, ka vadītāji VP nav motivēti noturēt darbiniekus, jo to rotācija liela un vienmēr būs kas strādā.
Pēdējā darba intervijā tieši teicu, ka man ir svarīgs profesionāls tiešais vadītājs.
Bet ja par temu- ir žēl, ka kolēģu vai vadītāju dēļ nākas mainīt savus karjeras plānus

Es gan aizgāju no darba mobinga dēļ. Kolektīvs bija briesmīgs. Vienu dienu nostrādāju un prom biju. Bija jāstrādā tā kā robotam neko nevarēja pierakstīt. Kolektīvs atklāti ierēca, ka man nekas nesanāca. Paši baidījās no vadītājas, jo tā bija visus iebidējusi. Kaut kas teica, ka cik labi, ka viņas šodien nav darbā. Mikroklimats briesmīgs bija. Arī atalgojums bija minimālais.
Tā vieta nebija tā vērta, lai tur cīnītos ar zobiem un nagiem!!!

Un tur darbā rati nebija.
Bija jāstaipī lielās Wenden pudeles. Es vēl tagad nesarotu, kur varēja dabūt tik litrīgus ievārījuma iepakojumus.

Jā, esmu un iekļuvu labākā kolektīvā.

Studiju sākumā piestrādāju vienā valsts iestādē, uzkopu telpas. Tur bija tāāds čūsku midzenis, viņas speciāli visādos stūros, koplietošanas galdu plauktos atstāja konfekšu papīrus un visādus citus atkritumus. Ok, pie galda var sanākt nejauši, bet nu gaiteņu stūros aiz durvīm..
Nostrādāju to laiku, kad tas darbs bija nepieciešams un viss. Nekad vairs negribētu būt tādā kolektīvā.

Manā darbā kolēģes piekopa bohēmisku dzīvesveidu darba laikā un tas ļoti traucēja strādāt. Priekšnieks to zināja,bet izliekās neredzam,jo negribēja atkal meklēt jaunus darbiniekus. Es takā esmu kārtīga,tad arī aizgāju uz solīdāku vietu.:-D

Jā, jo man darbs nav tikai darbs, strādājot tomēr pavadām lielāko daļu dzīves, tāpēc apstākļiem jābūt patīkamiem.

Artemisia,pareizi darīji,ka ne paliki tur strādāt.Tas ir ļoti labi,ka cieni sevi.:-)

Pat ja darbā kas tāds notiek, nevajag ļaut izēst sevi, bet radīt tādu attieksmi, lai pašas aiziet.

Pat ja darbā kas tāds notiek, nevajag ļaut izēst sevi, bet radīt tādu attieksmi, lai pašas aiziet.

Ja pa 25gadiem neviens nav izēdis, tad arī neizēdīs!

Nav bijusi tāda situācija, bet pretēji.. būtu gatava aiziet. Darbā tiek pavadīta ļoti liela dienas (dzīves) daļa.. tāpēc ir svarīgi tajā labi justies :)

Vislabākais ir aiziet no darba un viss. Cīnīties var tikai tad,ja darba vieta ir tā vērta ,bet citādi nav jēgas palikt tādam kā citi.

Nē, neesmu aizgājusi no darba dēļ kolēģiem. Nevaru iedomāties, cik briesmīgam tiešām jābūt kolektīvam, lai es aizietu jau pirmajā dienā (nesaku, ka nekas tāds neeksisté, bet man tiešām grūti iztēloties) - reāli taču grūti pat paspēt iepazīties vienā dienā, īpaši, ja mēģini aprast ar jaunajiem darba uzdevumiem, vidi utmldz.

Pasadena
Darba kolēģi izteikti šķībi lūrēja uz manis.
Ergonomika pilnīga nulle.
Un tur visu laiku kaut kas smirdēja!!! Es pat nesapratu kas tā par smaku!!! Es bezgaisā nestrādāšu!!!

Nu, ergonomikas neesamība un smaka ir akmens vadības lauciņā, ne darba kolēģu. Par smagumu noteikti piekrītu - novestu līdz muguras problēmām ātri, un šis arī būtu man nopietns iemesls, lai aizietu.