Orgānu ziedošana pēc nāves

Es būtu pat priecīga, ja mans orgāns spētu kādam izglābt dzīvību. Kristīgām un filozofiskam muļķībām neticu. Ja manis vairs nav, man ir pilnīgi vienalga mani apglabā ar aknu vai bez!

Tas pats. Es vispār gribu tikt kremēta. Tad kāda jēga tās nieres vienkārši sadedzināt. :D bet par tuviniekiem par domājusi nebiju. Ja zinātu, ka viņi ir par to, droši. Ja nē.. Es negribētu pieņemt to lēmumu. Ja es būtu tā, kurai situācijā, kad nezinu cilvēka viedokli, būtu jāatbild.. Laikam teiktu nē. Bet nevar jau skaidri zināt.

zvaigzne

kāpēc tu negribētu ziedot savus orgānus?

- Nezinātu pie kāda cilvēka tie nonāk. Ja nu, noziedzniekam, piemēram?
- Negribu, lai ķermenis tiek dalīts sastāvdaļās, ne tāpēc, ka žēl niere, bet tas process kā tāds.

Agrāk mēģināju pierunāt mammu, lai pēc manas nāves, dod savu atļauju būt man orgānu donoram. Mamma nepiekrita. Un tad es padomāju, ka es arī savus mīļos gribētu apglabāt veselus, neļautu ziedot neko no orgāniem. Arī par enerģijām aizdomājos.

Agrāk mēģināju pierunāt mammu, lai pēc manas nāves, dod savu atļauju būt man orgānu donoram. Mamma nepiekrita. U

atradysi ari ko mammai pajautat. Pat tadas doma sbut tev nedrikst, vismaz skali un vecaki klatbutnee. Es tavas mammas vieta paraditu tev TADUS DONORUS... lab joks...bet nu ari ideja ko mammai jautat:-O:-O:-D

Piemēram, ja no tevis paņem acis vai ko citu tad pēc nāves dzīvē tu nevari redzēt, jo esi acis ziedojis. Nākamajā pasaulē tu dzīvo bez tā, ko esi ziedojis.

Arī neesmu ticīga, bet par šo biju dzirdējusi. Laikam negribētu ziedot orgānus.

Es tavas mammas vieta paraditu tev TADUS DONORUS... lab joks...bet nu ari ideja ko mammai jautat

Tas īsti nebija jautājums, tā bija fakta nostādīšana priekšā. Mums ar mammu super attiecības, runāt varam par visu. Pat par nesaprotamākajām un dīvainākajām tēmām.

Mums ar mammu super attiecības, runāt varam par visu. Pat par nesaprotamākajām un dīvainākajām tēmām.

mums ir tiesi tapat. Un tomer..:-D:-D;-)

Tas ir joks, vai kā?
Kā medicīnu, var salīdzināt ar "man viena dziedniece teica", bet nu labi, tā ir tava personīgā darīšana, vien varu teikt, ka dēļ tādiem kā tu bērni parasti nomirst.Ir tā lautiņu grupa, kas vēlaizvien viduslaikos iestrēguši un labāk vēl dzīvs kapā liksies, kā pieņems medicīnas attīstību.
.
Bet par tēmu.
Esmu savus orgānus ziedojusi. Nekāds "slikta energija" orgānam, neatsver "slimu, nefunkcionējošu orgānu". Kādam/iem cilvēkiem mana nāve atnesīs otru dzīvi un kas gan var būt skaistāka dāvana par to?!

Es vienmer esmu domajusi, ka atbalstu organu ziedosanu un pati gribesu to darit utt, pat man liekas senak to cosmo rakstiju, bet tagad manas domas ir mainijusas. Jo iedomajos, ka man konkrets tuvs cilveks mirs (jo vecums jau nak)- es neveletos, lai vina organi tiktu ziedoti, es justos briesmigi par to un tam nav nekada izskaidrojuma ka vien emocijas, ka negribi pienemt, ka tuvs, mils cilveks ir miris un vinu var ta vienkarsi nemt un sadalit ka vistu vai cuku pardosanai. Ta ka pasai ir tadas emocijas, tad varu saprast, ka ari cilvekiem, kuriem es esmu tuva (drizak vecaki u.c. vecaka gadagajuma cilveki), visdrizak nepiekristu manu organu ziedosanai.

Man liekas, ka Grejas anatomija vai Doktora Hausa bija serija, kur cilveks, kas nomiris, bija piekritis but par organu donoru un arstiem vajadzeja vina organu - adu. Sieva (laikam sieva) bija nelaimiga.

. Piemēram, ja no tevis paņem acis vai ko citu tad pēc nāves dzīvē tu nevari redzēt, jo esi acis ziedojis. Nākamajā pasaulē tu dzīvo bez tā, ko esi ziedojis.

a ja tev autoavārijā norauj un saškaida galvu? Tad nākamajā pasaulē dzīvosi bez galvas? Forši!
Es nezinu, it kā vienalga, ka pēc nāves izmanto, lai dzīvotu citi,... bet tie gadījumi, kad cilvēki stāsta, ka radinieki nav glābti, jo ir rinda uz orgānu.... it kā zinu , ka tā nenotiek.... un glābj....bet...

Protams, nepatiikami domaat, kaa mani graiziis pa gabaliem, kad buusu beigta, bet jaa, atbalstu orgaanu ziedosanu. Ja tas var kaadam daavaat dziiviibu, vai pilnveertiigu dziivi, man tik tiesaam nav zeel.

Ziedošanu atbalstu. Priecātos, ja pēc savas nāves kādam varētu palīdzētu dzīvot. Tāpat arī,ja man būtu teikšana, tad pēc tuvinieku nāves arī dotu atļauju kaut ko noderīgu izgriezt no tuvinieka, pat tad, ja nebūtu nekad apsprieduši šādu jautājumu un īsti nezinātu viņa nostāju.
Ir tomēr 21. gadsimts, cilvēkiem tā kā pēdējais laiks mosties no tumsonības.

iemēram, ja no tevis paņem acis vai ko citu tad pēc nāves dzīvē tu nevari redzēt, jo esi acis ziedojis. Nākamajā pasaulē tu dzīvo bez tā, ko esi ziedojis.

šis, piemēram, ir reāli wtf. nu kāaaa vispār kas tāds var ienākt galvā..

Forši jau domāt, ka ir mistiska, nepierādīta, bez iespējām to pierādīt, nākamā dzīve, kur mēs visi reinkarnējamies....bet nu.....jautājums ir citur.
Kā var vispār aizdomāties cilvēks par šādām lietām, ka viņam tagad kaut kas būtu jāparaksta ar nosacījumu "bet ja nu kas notiek". Ir tak pozitīvākas lietas ko domāt, nevis prognozēt (piesaukt) nelaimes.

Es būtu pat priecīga, ja mans orgāns spētu kādam izglābt dzīvību. Kristīgām un filozofiskam muļķībām neticu. Ja manis vairs nav, man ir pilnīgi vienalga mani apglabā ar aknu vai bez!

Piekrītu šim viedoklim.
Radinieku orgānus pēc viņu nāves arī labprāt izdalītu tiem, kuriem vēl ir cerības uz dzīvi. Ja es varu palīdzēt attīstīt medicīnu netieši, tad kāpēc gan nē. Transplantāciju jau nav tik daudz. Izmēģinājumi paver iespējas pilnveidot tehnoloģiju, un kas to lai zina, varbūt tieši mazmazbērnam vajadzēs transplantēt kaut ko un jau būs zināms, kā vislabāk to veiksmīgi izdarīt.
Ļoti žēl, ka reliģija tik negatīvi ietekmē sabiedrību pat tādā jomā, kas dod iespējas glābt dzīvības. Kāda starpība, tāpat grēkot sanāk tā vai šā. :D
Ā un vēl, kāpēc nekad reliģiskie ļautiņi neatbild uz sev neērtiem jautājumiem? Kāpēc smagi slimu cilvēku atstāšana nelaimē nav grēks, bet atdot labvēlīgiem nolūkiem savu orgānu ir?

Ok, man vienmēr patīk fantazēt…
1. Vīrs no rīta iedod tev buču paķer meitu un ved to uz skolu. Ir ziema ceļi apledojuši, notiek avārija. Vīru glāb NAV iespējams. Bet meita varētu dzīvot, ja vien jūs abi kopīgi, nu jau pirms vairākiem gadiem, nebūtu atzīmējuši aizliegumu par orgānu transplantāciju. Tu apglabā vīru UN meitu.
2. Vīrs pēc darba steidzas mājās, tāpat kā daudzi. Ir vasara, tveice, gribas uz jūru. Kāds puisis ticis pie jauna motocikla, pārbauda ko spēj! Un mauc ātrāk par vēju. Nenovalda savu zirgu un izraisa avāriju, kurā cieš tavs vīrs, kas bija jau bez 10 min mājās. Motociklistu glāb nav iespējams. Bet tavs vīrs varētu dzīvot, ja vien motociklista mamma neaizliegtu izmantot dēla orgānus tava vīra glābšanai. Tavs vīrs ir miris.

Esmu par orgānu ziedošanu - gan savu, gan manas ģimenes locekļu. Par laimi man un mani ģimenei domas sakrīt šajā jautājumā.

Neesmu ticīga. Drīzāk šokējos par ticībām, kas liedz citiem glābt dzīvības.

Zinu gadījumu, kad Rietumeiropā vecākiem īslaicīgi tika atņemtas vecāku tiesības, jo reliģija neļauj pārliet asinis, bet tas bija vienīgais veids kādā glābt bērna dzīvību.

Es neesmu īsti droša par savu viedokli šajā jautājumā, bet zinu, ka noteikti neparakstītu to atļauju ziedot savus orgānus. Mani tuvinieki lai paši lemj kā viņi uzskata par pareizu. Bet laikam tomēr sliecos, ka negribētu ziedot. Tai pašā laikā apbrīnoju un cienu tos cilvēkus, kas tomēr ziedo. Bet neko labu nevaru pateikt par tiem, kas ziedo un nosoda tos, kas neziedo. Katram ir tiesības izvēlēties neatdot citiem savus orgānus un netikt par to nosodītam.
Es arī šaubos, vai būtu ar mieru pieņemt cita cilvēka orgānus. Turklāt nemaz nevar zināt, vai man, piemēram, tas orgāns derētu un mans organisms to pieņemtu. Var gadīties, ka paliek vēl sliktāk to orgānu transplantējot. Reizēm labāk ir nomirt. :-/

Ziedotu, ziedotu. Gan medicīnai, gan studentiem. Nu kam man tā miesa pēc manas nāves? Labāk, lai kādam citam dzīvību glābj, labāk, lai studenti mācās. Varbūt mazāk būs tās tumsonības, ko te daudzas atklāj...
Asinis ziedoju regulāri, un ja kādreiz man vajadzēs, nešauboties pieņemšu donora transplantu.