Sveikas! Līdz šim nu jau gadu un gandrīz 5 mēnešus neesmu bijusi nopietnās attiecībās. Pirms šī laika posma biju izšķīrusies ar pirmo nopietno puisi ar kuru draudzība divu gadu garumā beidzot pārtapa par ko vairāk, bet tad ar laiku viņš ar vien vairāk atsala. Sajūta bija tāda, ka sirsnīgais, humora pilnais cilvēks, kuru iepazinu sākumā, bija izgaisis un tā vietu ieņēmis vīrietis, kurš nevēlas nekādu pastāvību un emocionālo piesaisti. Viņš tikpat labi varēja spontāni izdomāt satikties pēc pāris stundām kā nedot par sevi nekādu ziņu vairāk kā nedēļu. Tobrīd biju iemīlējusies līdz ausīm un pamatīgi viņu idealizēju, bet drīz pēc tam, kad sākām gulēt kopā, viņš izmisīgi vēlējās paņemt pāris mēnešu ilgu pauzi. Sanāca strīds un pašķīrāmies. Ilgi pārdzīvoju - pirmā mīlestība ir sāpīga, tomēr tagad, atskatoties atpakaļ uz to, redzu savu naivumu un nevēlēšanos puisī redzēt kļūdas. Anyways, ja var ticēt manas toreizējās psiholoģes teiktajam, tad šis eksemplārs vienkārši kaut kādu iemeslu dēļ bija šizoīda personība.(t)
Kopš tās reizes "ieliku savu sirdi kastītē", krietnu laiku centos sagremot notikušo un ne ar vienu netikos. Pēc aptuveni 10 mēnešiem beidzot radās vēlme ar kādu iepazīties un uzsāku NSA attiecības ar puisi, kurš vēlāk izrādījās aizņemts. Šis "romāniņš" turpinājās kādus 3 mēnešus -pēc tam abiem apnika vienmuļās tikšanās reizes seksam un radās neapmierinātība. Mani garlaikoja vienmēr paredzamais tikšanās reižu "scenārijs", bet viņš vēlējās, lai reizēm dominēju gultā, kas man galīgi nebija pa prātam. Tā nu pašķīrāmies. Lai gan nebiju iemīlējusies šajā puisī, tomēr savā ziņā jutos izmantota. Pati meklēju plāksteri un tad aplauzos, kad mani aizmeta prom kā izlietotu salveti. (t)
Pēc tam pavisam noslēdzos sevī, nemeklēju nevienu nekādam nolūkam līdz brīdim, kad pēkšņi uzradās teju vai ideālais vīrietis. Vecāks nekā iepriekšējie, pieklājīgs, rūpīgs, ambiciozs un, īsāk sakot, pilns komplekts. Tāds ar kuru pirmo reizi satiekoties uzreiz dzirksteles pašķīda. Pašlaik esam pazīstami gandrīz 3 mēnešus un viss būtu lieliski, bet visu laiku tās bailes iekšā grauž - ja nu mani atkal izmantos? Ja nu atkal pametīs? Ja nu visi tie jaukie žesti ir tikai teātris, lai ievilktu mani gultā? Man nekad nav bijis attiecību, kurās vīrietis tiešām par mani rūpētos, izrādītu uzmanību un mīļumu, tāpēc pašlaik šī situācija mani nedaudz biedē. Es no visas sirds vēlos jauniepazītajam vīrietim uzticēties, tomēr brīžiem prātoju vai tas viss nav too good to be true. Pārāk atmiņā ir iesēdušies iepriekšējo vīriešu meli, izvairīšanās un spēlītes, tāpēc baidos sagaidīt atkal to pašu. Kā lai tiek vaļā no šīs muļķīgās sajūtas un nesačakarē iespēju uz skaistām attiecībām?:-/
44
