Kāzas, precības un dzīve pēc tā.

Precējāmies, jo sākām domāt par bērniem... svarīga bija kopības sajūta- es negribēju būt vienā uzvārdā, bet mans bērns citā (precoties stāvoklī nebiju:).
Precības, tomēr, dod garantijas, manuprāt, tā apziņa, ka ir vīrs, ir sieva, tomēr uzliek pienākuma sajūtu.
Visādi citādi nekas daudz nemainās:)

Laulība dod to, ka esam juridiski vienoti. Tas man ir svarīgi. Visādi citādi nekas nemainās.

Ikdienā nekas nemainās (vismaz starp mums), bet sajūtu ziņā mainās gan. Man ļoti patīk šie brīži, kad mani iepazīstina kā ar sievu, nevis vairs kā draudzeni. Jūtos svarīgāka gan savam vīram, gan viņa ģimenei (lai arī pirms tam mums bija ļoti labas attiecības).
Laulība mums vienmēr ir bijusi svarīga, gan emocionāli, gan juridiski, bet gatava tai biju tikai pirms 2 gadiem.

Laulājāmies, lai justos drošāki savās attiecībās. Ja cilvēki nav precēti, tad likumīgā ziņā viens otram nav nekas, arī ja nodzīvojuši kopā 50 gadus, nav mantojuma tiesību, nav tiesību ar slimnīcas lietām nodarboties, ja nedod Dievs, kas atgadās. Precības deva drošības sajūtu.

Ja godīgi, bija sajūta, ka vairāk tas "ir vajadzīgs" sabiedrībai. Nu tādā ziņā, ka, ak, vai, tik ilgi kopā, bērns ir, bet neesat precēti? (nu kaut vai tepat forumā tamlīdzīgi teksti lasīti, ka apmēram attiecības ir uz izjukšanas robežas vai tuvu tam tikai laulības neesamības dēļ un vispār "draugs/draudzene" taču tik slikti skanot, teju vai kā pazemojums :D). Mums pašiem tas nemainīja gandrīz neko. Ok, man ir skaistāks uzvārds. Meitai patīk atcerēties vecāku kāzas. Kā arī mēs gribējām, lai kaut kad tomēr būtu precējušies , lai attiecībās visi punkti uz i būtu kaut kad salikti, bet kāzas nav mainījušas attiecību ziņā neko. Jutos pārliecināta par attiecībām un to noturīgumu jau pirms tam, zināju otra cilvēka attieksmi pret mani un manu vietu viņa dzīvē jau pirms tam, ne jau laulības apliecība ir tas spēks, kas mūs satur kopā. Jā, tagad esmu laimīga, ka saņēmāmies apprecēties, man ir vīrs un vairs par kāzām nav jādomā (man nekad nav bijis sapnis par balto kleitu un precēšanos), tā teikt viss ir nokārtots, bet nebiju ieciklējusies uz to svarīgumu. Bērna piedzimšana, piemēram, mūsu attiecības rūdīja un stiprināja daudz daudz daudz vairāk, neskatoties uz to, ka tolaik nebijām precēti.

Man tās pārmaiņas noteikti nav tādas super taustāmas vai vārdos izsakāmas, bet sajūtu līmenī noteikti ir lielāka drošības sajūta un stabilitāte, apziņa, ka esam abi apņēmušies vienmēr būt viens otram blakus, vienmēr būt vienā komandā :-) Katrā ziņā, ir labi - rekomendēju :-D

Laulība dod to, ka esam juridiski vienoti. Tas man ir svarīgi. Visādi citādi nekas nemainās.

+++

Pirkt kopīpašumu ir drošāk laulībā. No vienas puses papīrs neko daudz nedod. No otras - es kaut kā jutos drošāk, stabilāk. Manās acīs tas tomēr bija solis, kas apliecina, ka vēlās saistīt dzīvi ar mani.

Kāzas devušas pilnu spektru dažādu emociju un juridisko tiesību kopumu. Bez kāzām justos tā, itkā kaut kas manā dzīvē pietrūktu, nebūtu līdz galam izdarīts. Vispār attiecības bez kāzām un bērniem uzskatu par “iestrēgušām” vienā punktā (nav runa par periodu līdz kāzām, bet gan par principu - nekad neprecēties/neradīt bērnus).

Juridiskā puse un fakts, ka vēlamies nodzīvot kopā līdz mūža galam. Un sajūtu ziņā patīkami būt sievai, ne tikai draudzenei, jūtamies svarīgāki viens otram tagad.

Patīkami, ka sauc par sievu un varu saukt par vīru, jo draugs/draudzene forši, bet tomēr der vairāk svaigākām attiecībām, manuprāt, nekā tad, ja plāno jau bērnus ar šo "draugu,draudzeni". bet tas man tāds uzskats, ja cits jūtas labi ar tādu vārdu, tad ok. Jocīgāk šķiet,ka nav precējušies un sauc par sievu,vīru :D
un, protams, juridiskā puse.
kā arī man vienkārši likās loģisks turpinājums, tā kā abi vēlējāmies būs laulībā un nākotnē bērnu/us.