bigsister
(1) bērni atceras vairāk, nekā Tu domā. Ja ne apziņā, tad zemapziņā glabājas viss, arī tas, kas noticis vēl esot auglim. Un atceras viņi sajūtas - ja ir mīlestība, tad atceras to, ja ir vardarbība jebkādā formā, tad atceras arī to. Viņi no tā visa mācās, un bērnībā mācās visātrāk un visu, ko dod vecāki - ne tikai patīkamo, bet arī nepatīkamo.
.
(2) sievietes tēvs bija ne tas labākais - tas tā starp citu rakstā pieminēts garāmejot, neko sīkāk nepaskaidrojot, bet pieļauju, ka vismaz emocionālā vardarbība ģimenē bija. Un no tēva puses. Nieku dēļ viņa neteiktu, ka 'viņš nebija tas labākais papucītis'.
.
(3) tēvs ģimeni pameta, kad tai bija trīs gadi - Edipa/Elektras kompleksa vecums, kad vecāku mīlestības paraugs tiešā veidā ietekmē turpmāko komunikāciju ar savu mīļoto. To var labot, protams, kaut vai psihoterapeita kabinetā atstājot milzu summas un laiku. Amerikā ļoti populāri apmeklēt psihoterapiju - nez kāpēc viņa to nedarīja?
.
(4) vēlāk dzīvē šī 'mani maziņu pašas tēvs atzina par nekam nederīgu un pameta' emocionālā un psiholoģiskā trauma tā arī netika līdz galam dziedēta. Jā, abas mātes viņu mīlēja, bet viņai bija rūgtums par to, ka tēvs viņu nemīl. Jo tēvs absolūti nemaz neinteresējās par savu meitiņu. Un citas iespējas, kā šo dziedēt, meitenes māte nemeklēja - pieņemu, ka aiz elementāru psiholoģijas pamatu nezināšanas.
.
(5) bērnības trauma netika dziedēta, sieviete nav tikusi galā ar tās radītajām sekām, nav iemācījusies mīlēt - jā, viņa saka, ka viss tagad kārtība, bla, bla, blaaaaaa. Bet, ja tas viss būtu bijis dziedēts līdz pēdējai kripatai, tad viņa savu rūgtumu neizgrūstu uz geju un lezbiešu kopienu, kura taču nav ne pie kā vainīga, bet ir tik ērti uzgrūst vainu tiem, kuriem lielākā daļa pasaules jau tāpat meklē un atrod visādas utis to kažokā - sieviete savā rakstā neuzgrūstu savu rūgtumu uz lezbiešu kopienu par to, ka tas p*mpis tēvs aiz sava lielā gribuļa izp*** viņas māti, no kā radās viņa, kuru tēvs tā arī nekad nav mīlējis.