Sporta stundas

Citādi tā tizli sanāk, liekam atzīmes par..ko? Par miesasbūvi un spēku, iedzimtību, atbilstību noteiktiem "veselīguma" normatīviem?

Par tavu attīstību, darbu, ieguldījumu - protams, ka katrā disciplīnā tā atšķirsies, gluži tāpat kā citos priekšmetos. Piemēram, literatūra - man padodas rakstīt, bet šekā rekā liek taisīt prezentāciju un pastāstīt par kaut ko - a ja nu man bail? A ja nu runāt nemāku? Kāpēc man jāgūst slikta atzīme? Tātad visos priekšmetos ir dažādas darba formas, dažādi uzdevumi, dažādas spēles utt., kur arī vidējais savelkas. Tūliņ kāda teiks, bet kas tad tur, iemācīties prezentēt jau var, nu tieši tā, ja to dara. Tāpat skriet, uz ātrumu vai skaitu, vai reizēm kaut ko padarīt arī iemācās.

Tāpat skriet, uz ātrumu vai skaitu, vai reizēm kaut ko padarīt arī iemācās.

Kas par muļķībām. Nu nevar no sevis izspiest vairāk, kā daba ir devusi. Tad jau visi varētu kļūt par profesionāliem sportistiem.
Es krietnu laiku papildus trenējos skriet, lai varētu dabūt labākas atzīmes. Maksimums, ko spēju par skriešanu dabūt, bija 6, ar visu savu papildus skriešanu ārpus skolas.

Es, atceros, ka skolas laikā visi matemātiku norakstīja no džeka, par kuru dien dienā apdirsa. Šis bija tādus uzdevumus vienmēr izdomājos. Bet, par mājas darbiem jau tāpat nekādu atzīmi nelika.

Es gāju uz sporta stundām ar prieku, jo tad varēja atpūtināt galvu no pārējām mācību stundām. Tas bija vienīgais priekšmets, kur nevajadzēja neko zubrīt.
Skolotāja bija ļoti stingra, protams, arī lika labākas atzīmes tiem, kas gāja kādos sporta pulciņos un nesa kausus un medaļas skolai, kas pat īstenībā ir diezgan godīgi!
Mūsu klasē bija tādas, kas konstanti "aizmirsa sporta tērpu mājās" vai "slikti jutās", kaut gan pēc tam starpbrīžos puslikas gāja ārā pīpēt.
Nezinu, man jau liekas, ka pirkt zīmes ir diezgan stulbi, nu nav jau tie normatīvi tik stingri, 25 reizes piepumpēties un 60 presītes uztaisīt ir diezgan easy. :-);-)

Kas par muļķībām. Nu nevar no sevis izspiest vairāk, kā daba ir devusi. Tad jau visi varētu kļūt par profesionāliem sportistiem.

Pilnīgi nekādas muļķības. Daba ir devusi - ko tad, daba iedala cilvēkus kropļos un normālos, kuri var kaut vai viduvēji daļu un labi un ļoti labu otru daļu paveikt? Tās ir konkrētas veselības problēmas tad. Izspiest ļoti daudz var, jā, protams, ka varbūt nebūs 9 vai 10, tad tam vajadzētu vairāk laika, ja tas iepriekš nav darīts, bet nevajag teikt, ka neko pats darīt nevar, jo zinies ''daba'' apdalīja. Ir cilvēki, kuriem grūti iet ar rakstīšanu, burti jaucas vietām, izlaiž, galotnes nepamana, bet kaut kā tos pašus komatus viņš mierīgi var apgūt, kad ir jāliek, kad nav utt. Nu nekad nebūs viss uz simtnieka, tāpat arī vājo, ja attīsta, tas paliek arvien labāks. Mēs varētu būt sportisti (nerunāju, par traumām, mazspējām, lieliem riskiem), ja trenētos no mazotnes un ne jau profesionālie sportisti paskrien stundiņu ap māju un tad nesaprot, kā tad tā, tikai 7 ielika. Šādas kategorijas vispār kopā jaukt nevar, kur vēl iet klāt svaru zāle, stingrs dienas režīms, ēšana konkrēta un normēta - to dara šie profesionālie, ne ''vienkāršie'', kuri paskrien vai palec ar aukliņu divas minūtes. Tā taču pilnīgi cita darba kategorija.

Daba ir devusi - ko tad, daba iedala cilvēkus kropļos un normālos, kuri var kaut vai viduvēji daļu un labi un ļoti labu otru daļu paveikt?

Saprotu, ka Tev tas ir baigais pārsteigums, bet mēs visi esam dažādi un ar dažādām spējām:-) Arī dziedamā balss ne visiem ir dota, lai kā vingrinātos, tas pats ar fiziskām spējām.

Līdz 10 klasei gāju uz sportu, pat piedalījos dažādās sacensībās rajona mērogā. 10 kl sāku iet gimnāzijā, tur bija izcili pretīga skolotāja, sports meitenēm un puišiem atseviški, un mums sports sastāvēja no vingrošanas ar lentēm mūzikas pavadījumā, kūlenjiem, svecītēm un bumbinjas mešanas.... pierasto krosu, volejbolu, futbolu, stafešu, lodes utt vietā. Tad nu ejot pie gimenes ārsta beidzot panjēmu zīmi, kas man bija pieejama visu laiku, jo bija viena lieta, kas ārstuprāt neiet kopā ar sportu, bet man netraucēja. Un kopš tā laika vnk negāju plivināt lentas mūzikas pavadījumā. Vakaros gāju uz stadionu skriet un vingrot. Tā, ka es mierīgi njemtu zīmi un neietu uz sportu, ja tas ir pataisiits par supertizlu stundu priekš nevarīgām bārbijām. Manā dzīvē neko nav ietekmējis tas, ka atestātā sporta vietā ir svītrinja, bet paskatoties uz vingrojumiem ar lentu mūzikas pavadījumā vēljoprojām vemt gribas

Saprotu, ka Tev tas ir baigais pārsteigums, bet mēs visi esam dažādi un ar dažādām spējām Arī dziedamā balss ne visiem ir dota, lai kā vingrinātos, tas pats ar fiziskām spējām.

Ja gribas tikai īdēt ar ''ak neko attīstīt nevar'', tad jau saprotu, kāpēc tā saki.
Žēl gan par bērniem būtu, ja vecākiem tāda nostāja.

Tas ir no tās pašas sērijas, ka visi operdziedātāji nekad nebūs, dažam padosies korī dziedādāt, citam šlāgeris.

Var takš aiziet pie ģimenes ārsta un dabūt atbrivojumu no sporta.

Man skolā sports bija 2 stundas nedēļā. Vienā nodarbībā parāda kā pildīt, otrajā liek normatīvu. Ja ir kaut kas sarežģītāks, piemēram, akrobātika, tad vienu nedēļu trenējas, bet nākamajā liek atzīmes. Visas atzīmes stringi pēc normatīviem. Met bumbu grozā 10 reizes, cik reizes trāpi, tāda atzīme. Tāllekšanā līdz nākamajai atzīmei pietrūka 5 cm? Tough luck.
Nu nevar cilvēks nedēļas vai divu laikā, piemēram, izstiept špagatu. Skriešanā vispār netrenējāmies, jo skolai nebija sava stadiona. Paziņoja tikai, ka pēc nedēļas brauksim skriet 5km uz atzīmi.
Salīdzināt sportu un matemātiku ir, maigi izsakoties, dīvaini. Kādā skolā tiešām matemātiku māca - “šis ir taisnleņķa trijstūris, šī ir Pitagora teorēmas formula, rīt rakstām kontroldarbu”? Parasti jau skolotājs izskaidro vielu, tad pilda kaudzi ar uzdevumiem, praktizējas un tikai tad vērtē, respektīvi, skola nodrošina iespēju kaut ko apgūt. Sportā (un daļēji arī mūzikā ar dziedāšanu) tiek tikai novērtētas kaut kādas skolēna spējas, kam ar pašu skolu reāli nav nekāda sakara. Varētu vēl diskutēt par sportu vai mūziku kā tādu pašu mācību priekšmetu kā visi citi, ja tiešām skolēniem visu gadu pasniegtu dziedāšanas stundas, vai arī visu semestri (vai pat gadu) cītīgi, piemēram, tiktu mācīts basketbols, ar pareizu tehniku, spēlēm un praktizēšanos un galā izliktu atzīmes par to, ko skolēns iemācījies, bet nu tā tas diemžēl nenotiek.

Mums arī sporta skolotāji nebija forši, pats sports man diezgan riebās, dažas lietas vēl joprojām nevarētu izdarīt - uzrāpties pa virvi, aizmest bumbu tālu utt. Savukārt ne volejbolu, ne basketbolu normāli neiemācīaj spēlēt :(
Bet es gāju, un visi gāja uz sportu.
Šitās zīmju pirkšanas parāda tikai to, ka civēkam ir vieglāk padoties nekā kaut ko pierādīt vai censties. Savam bērnam arī netaisos gādāt nekādus atbrīvojumus, jo redziet-ņepaķīk!!!!
Ja esi vesels, tad kusties!

Manā skolā sports bija 3 dienas nedēļā.
Un, matemātika bija katru dienu, dažās dienās pat divas. Vidusskolā bija pa 3 ķīmijām un fizikām nedēļā.
Es, nesaprotu, kāpēc tā, ja citiem bija 3 matenes nedēļā un viņi visu saprata.

Man bija vispār izglītojošais novirziens.

Mums tieši otrādi retāk bija kādi uzdevumi, bet biežāk volejbols vai florbols, zēni pret zēniem ,meitenes pret meitenēm,bet volejbols gan visiem kopā tikai zēniem bija atļauta viena veida serve,lai meitenes netrumetu:-D.
Bet viss stulbākais bija ,ja trāpījās stunda vēl ar citu klasi kopā, tad bija tāds juceklis:-D

Mums arī bija 3x nedēļā.

Nu tak ne visiem var padoties sports,ne visiem matemātika! Man klasē bija meitene kas sportā bija neveikla,bet centās visu darīt cik labi vien iespējams, taču matemātikā ,kamēr daudziem vajadzēja veselu nedēļu ,ja ne pat vairāk lai saprastu kautcik ko no vielas jaunās,tad viņai varēja 1x skolotāja parādīt un viss viņa sēdēja visu pildīja. Tāpat mums klasē bija puisi kas drausmīgi dziedāja,bet notis zināja labi . Vai ģeogrāfijā neko nesaprata,toties bioloģijā bija tīri labas atzīmes .

"25 reizes piepumpēties "
Es pat divas nevaru :D :D

Salīdzināt sportu un matemātiku ir, maigi izsakoties, dīvaini. Kādā skolā tiešām matemātiku māca - “šis ir taisnleņķa trijstūris, šī ir Pitagora teorēmas formula, rīt rakstām kontroldarbu”?

Ja ar dambreti nodarbojas ārpus skolas, tad jau arī vērtē tieši to, jo tas attīsta matemātisko domāšanu utt. Nevajag visu pagriezt vēlamajā virzienā. Tāpat sportā vienmēr ir bijuši izmēģinājumi, pateikts, kad kas būs jādara, noteikti nav tā, ka re, šī ir bumba, met, sēdies divi. Muļķības. Stundās tāpat daļa dara ik pa laikam ko vēlas, kad jau nāk stunda uz beigām, vai nu florbolu spēlē vai trenē to, ko gribas, utt. Tāpat arī citur, parāda un tad pats ņem un mēģini pielietot. Nē, nu vieglāk jau arī mājasdarbus norakstīt, zīmi nopirkt, tad kaut kad attpaties, ka viss ir dibuā.

Piemēram, literatūra - man padodas rakstīt, bet šekā rekā liek taisīt prezentāciju un pastāstīt par kaut ko - a ja nu man bail? A ja nu runāt nemāku?

Nē, tev nepadodas rakstīt. Liec labākus piemērus.