Sporta stundas

Aļooo, atbrīvojumus no sporta tā uz katra stūra netirgo. Lai tādu dabūtu, jābūt veselības problēmām. Tev tādas vajag?

(ja vien diskusijas autors nav Mr.Carrot kopija)
.
ko tik nevar dabūt.. iegādāties jau nu gluži nē, bet konsultējoties ar ĢĀ - pieņemu, ka, ja problēma ir uzstādīta kaut cik nopietna, tad nevajadzētu rasties sarežģījumiem. tomēr tavā vietā pārdomātu, vai tik tiešām gribas sevi uzdot par bezmaz vai invalīdu, jo vienmēr pastāv arī atvieglotā grupa - ieskaites kārto, bet, teiksim tā, vieglākā variantā.

Diezin vai tie normatīvi, ja vien tā nav sporta skola, atšķiras no citu skolu normatīviem. Drīzāk gan iepriekšējā skolā uz normatīviem skatījās caur pirkstiem, bet te - haļava beigusies. :) Man kaut kā māņticība neļautu melot par veselības stāvokli vai pirkt kreiso atbrīvojumu, tā teikt, ar tādām lietām nejoko.

vai tik tiešām gribas sevi uzdot par bezmaz vai invalīdu

:D :D :D
Kas par muļķībām. Attaisnojošu zīmi dabūt, manuprāt, ir vairāk kā viegli. Es vidusskolā sportā nepiedalījos, jo, nemelošu, vienkārši negribēju, nepatika. Aprunājos ar savu ģimenes ārstu, godīgi pateicu, ka ļoti nevēlos un nejūtos labi sporta stundās, zīmi dabūju. Uz pamatojuma, ka ir problēmas ar asinsspiedienu un kauliem, bet manas problēmas nebija ne tuvu tik lielas, lai es nevarētu sportot. Ārpus skolas sportoju savā nodabā, par invalīdu sevi nepataisīju.
.
Man par sportu skolas programmā ir tāds pats viedoklis kā par mūziku un vizuālo mākslu - nafig tajos priekšetmos paveiktais ir jāvērtē ar atzīmēm? Ja bērnam nav muzikāla balss, nevajag viņu vērtēt tāpat kā mūzikas skolas audzēkni, ja fiziskā sagatavotība nav tik lieliska, nu nevajag viņu vērtēt tāpat kā aktīvu sportotāju. Šie priekšmeti pēc savas būtības ir vajadzīgi - tikai tas, kā viņus pasniedz pie mums, manuprāt, ir pilnīgi garām, tādēļ saprotu, kādēļ daudzi nevēlas piedalīties sportā. Manā skolā sporta stundas, šķiet, bija visaktīvāk bastotais priekšmets.

Diezin vai tie normatīvi, ja vien tā nav sporta skola, atšķiras no citu skolu normatīviem. Drīzāk gan iepriekšējā skolā uz normatīviem skatījās caur pirkstiem, bet te - haļava beigusies. Man kaut kā māņticība neļautu melot par veselības stāvokli vai pirkt kreiso atbrīvojumu, tā teikt, ar tādām lietām nejoko.

Pilnīgi pareizi, gan jau varēja iepriekš ''izslīdēt cauri'', tagad vienkārši liek zemāk, ja nav darīts vai nedara utt., kā mēdz izvairīties un izlikties, ka tā skolotāju problēma. Visur normatīvi ir vienādi. Pat ja kaut kas iepriekš nav darīts, tad cilvēcīgi aprunājoties, ejot uz konsultācijām, izrādot vēlmi un centību arī tas tiks novērtēts, kaut vai ņifiga tālu, piemēram, neaizlēksi. Pietrūks centimetrs, pievilks klāt, ne jau speciāli iegāzīs. Tas, ka skolas laikā, nepatīk un liekas, ka nepamatoti liek šo vai to, tas klasiski. Un mēģināt izlikties par slimu, nav laba doma ne tikai ētiski. Dari, kā vari, bet kad man paziņas, kurām bijis atbrīvojums un bija ''atvieglināts'' viss, tagad uz katra stūra čīkst, cik tas bija slikti, kāpēc vecāki nelika iet, ļāva tielēties, tad man ir dusmas uz viņiem un vēroju, kā viņi tagad skrien pēc darba uz tādu treniņu, tādu spēli, tādu nodarbību, jo jūtoties iekavējuši un palaiduši daudz ko garām - gan veselībai, gan priekam.

Var jau palikt stāvoklī. :-D

Attaisnojošu zīmi dabūt, manuprāt, ir vairāk kā viegli. Es vidusskolā sportā nepiedalījos, jo, nemelošu, vienkārši negribēju, nepatika. Aprunājos ar savu ģimenes ārstu, godīgi pateicu, ka ļoti nevēlos un nejūtos labi sporta stundās, zīmi dabūju.

Jap, manā vidusskolas klasē bija līdzīgi, visas meitenes dabūja zīmes bez problēmām, beigās biju vienīgā no meičās, kas sportoja :D

Runājot par slavenajiem teicieniem - nav talanta mākslā, mūzikā, sportā, kā var vērtēt utt. - blefs. Jā, iespējams nebūs 10, bet vai tas ir svarīgākais? Bastojuši ir arī tie, kam padodas, bet vienkārši uznāk, ka negribas - tur gan daudziem bija mājās problēmas, kur tas tā uz āru nāca. Mākslā, tur vērtē attīstību, centību, kādu interesantu paņēmienu, nu nekad nesekmība ne tuvu nav bijusi, kaut sanāk tā daudziem, kā ar kāju zīmētu. Ja pretī bļaustās un kačā pravas, tad jā, komunikācija jau nebūs laba. Tāpat mūzikā bija dažāda veida darbi, ne jau vērtē tavu tīro dziedājumu vai trāpi notīs. Ne tikai plika dziedāšana tur ir, bet arī teorija. Un pat dziedot kādas rindas pa grupām, tiem kam sliktāk, tika vērtēts tas, ka vārdi ir iemācīti. To visu var, tas ir izdarāms. Tāpat sportā, ir ļoti daudz disciplīnu, kur ar treniņu, kaut vasarā, var panākt tikpat cik ''ak sportiskie sporta skoals bērni''. Tur ļoti daudz kas ir iemācāms, attīstāms, kaut vai tā pati nīstā skriešana. Darīt neviens negrib, jo tas nav gluži vienas dienas jautājums, bet nu nevajag izplatīt muļķības, ja ir kāda traumējoša pieredze. Arī man daudz kas nepatika, citreiz jutos, ka nu nevaru un viss izdarīt, bet neko, tāpēc glupus un tizlus attaisnojumus nebīdu.

Un lūdzu pasakiet, ja man nav matemātiskās domāšanas, varbūt mani matemātikā nevērtēt? :D Nu nav man dots un viss! Vai komatus nemāku salikt, īpaši arī nemācos, vārdus pareizi nerakstu, jo nu man taču datoriķa prāts! :D

vai tik tiešām gribas sevi uzdot par bezmaz vai invalīdu

Nav nedaudz par skaļu teikts?
Man skolas laikā visus gadus bija zīme uz sporta un peldēšanas nodarbībām, dēļ sirds mazspējas. Darīju tāpat visu ko varēju, arī skrēju ja gribēju, kaut nebija īsti vēlams. Eksāmeni gan man nebija jākārto un ja gribēju, varēju sporta nodarbībās vienkārši nepiedalīties.
Speciāli kārtot zīmi gan neieteiktu, vismaz ne regulāri, nevajag jokot.

Nav nedaudz par skaļu teikts?

saki kā gribi - bezmaz vai kā invalīds, cilvēks ar ierobežojumiem, nespējīgs, nespēcīgs utt. utjp. ja sanāca kādu aizskart, pardon, tas nebija mana viedokļa paustais mērķis, bet no nostājas, ka ir bezjēdzīgi sevi padarīt par neko nevarošu, ja nav nopietnas kaites, neatkāpšos.

Es vidusskolas laikā zīmes pirku pie ģimenes ārsta. Cenas nebija noteiktas, bet vienmēr aploksnītè ieliku 30 Ls un atstāju uz galda.
Tā kā dodies pie ģ.ā. un mēģini sarunāt.

Skolas gados sportu neapmeklēju-nepatika. ĢĀ pateicu, ka nevaru tik ātri noskriet cik normatīvos prasa, bet nākotnes augstskolai vajag labas atzīmes visur. Nobildēju rtg muguru, tur bija šādas tādas izmaiņas, tad nu ģā bija arī pamatojums mani atbrīvot no sporta stundām :)

Jūs nopietni iesakāt skolniecei samaksāt par zīmi? Where is this world going, bet kad jāčīkst par kaut kādām nejēdzībām, pāri darījumiem, problēmām, citu vainām (aizmirsot par savu iesaisti) u. c., tad viss ok.

bet kad jāčīkst par kaut kādām nejēdzībām, pāri darījumiem, problēmām, citu vainām (aizmirsot par savu iesaisti) u. c., tad viss ok.

Ko????
Jā, iesaku iet pie ģ.ā un runāt par iespēju dabūt zīmi, nevienam sliktāk no tā nepaliks.
Manā laikā naudu atstāt bija pierasts, tagad es protams ar naudu nevicinātos, jo liekas, ka šī “mode” ir beigusies.

Manā skolā vidusskolas klasēm bija trīs sporta skolotāji. Man paveicās, ka mācīja ne tik ļoti stingra skolotāja. Kad šai skolotājai kaut kur bija jādodas un viņa nevarēja mums pasniegt sporta stundas, mums to mācīja citi skolotāji. Tās bija auzas. Kājas sāpēja vēl trīs dienas!
Smējos par to, ka klasesbiedrenes pirka ārsta zīmes, lai tikai nebūtu jāiet uz sportu, bet vakaros gāja pie puišiem uz zāli cilāt hantelītes. Manuprāt, dēļ šī fakta arī viena no ģimenes ārstēm saņēma lielum lielo rājienu.
Es biju apaļākā meitene no visām, nebiju arī ļoti sportiska, taču visu, ko pieprasīja programma izpildīju teju izcili, jo ļoti centos. Skolotājs to protams novērtēja, jo bija taču skaidri redzams, ka man ir grūti noskriet tos entos kilometrus.
Man bieži vien sporta stundās bija kauns, kad citu klašu puiši skatījās, kā mēs sportojam, jo vienmēr biju sarkana un nosvīdusi, taču kaut kā to kaunu pārcietu.

Tāpat mūzikā bija dažāda veida darbi, ne jau vērtē tavu tīro dziedājumu vai trāpi notīs. Ne tikai plika dziedāšana tur ir, bet arī teorija. Un pat dziedot kādas rindas pa grupām, tiem kam sliktāk, tika vērtēts tas, ka vārdi ir iemācīti.

Nu bet ne visur tā arī ir. Man ir mācījušas skolotājas, kas vērtē praktiski tikai dziedāšanu. Un jā, galvenais ir balss (cik pareizi izvelk notis un tamlīdzīgi) nevis tikai teksta zināšana. Tādēļ man arī bija milzīgs riebums pret mūziku.

Un lūdzu pasakiet, ja man nav matemātiskās domāšanas, varbūt mani matemātikā nevērtēt? Nu nav man dots un viss! Vai komatus nemāku salikt, īpaši arī nemācos, vārdus pareizi nerakstu, jo nu man taču datoriķa prāts!

Ļoti nekorekta salīdzināšana. Es personīgi mācījos ģimnāzijā (tātad skolā, kas pēc būtības orientējas uz eksaktajiem, nevis mākslas priekšmetiem), pie tam eksakto zinātņu novirzienā, tādēļ matemātika&co nepārspējami stāv pāri mākslai un mūzikai. Ja cilvēkam riebjas un nepadodas matemātika, viņš visticamāk izvēlēsies skolu un/vai novirzienu, kas tendēts uz humanitārajām zinātnēm, un viņam matemātika nebūtu jāmācās tik daudz cik citiem.
Es runāju par to, ka katram vajag savu. Latvijas skolas cenšas visās jomās iebraukt nedaudz par dziļu. Neefektīvi un nevajadzīgi.

Nū es arī gāju uz zāli vingrot un sportot, jo tur varēja no sirds izvingroties, nevis iekļauties normatīvos!

Man arī savā laikā ğā atbrīvoja no sporta,atklāti pateicu, kādēļ nevēlos iet. Kā invalīds arī nejutos, biju aktīva un nodarbojos ar sporta aktivitātēm, kas man pašai patīk.
Es gan atstāju toreiz kādus 5 latus, un tos pašus man ārsts gribēja atdot atpakaļ :-D

Es uz sporta stundām gāju, bet tajā pašā laikā mazliet saprotu arī tās, kas skolā negāja, bet vakaros uz zāli staigāja. Jo manā skolā parasti bija iesildīšanās, nedaudz pavingrošana un tad komandas sporta spēles, kuras man pašai patika vislabāk. Tagad, kad man jau 25+, priecājos, ka uz sportu tomēr gāju, jo daudzus vingrojumus, ko tagad veicu mājās, iemācījos tieši sporta stundās un par brīvu. Bet ko man deva handbols, futbols, basketbols vai volejbols, tiešām nezinu.