Paldies, meitenes par atbildēm un sveicieniem :)
Es gan vēl tā ļoti tam visam neticu un nepriecājos. Nespēju noticēt tāpēc, ka gadiem vienīgā izsargāšanās metode bija pārtrauktais, likās, ja neesam iekrituši, tad kaut kas labi nav, turklāt arī ārsts man bija teicis, ka man būs grūti tikt pie bērna, dēļ viena tur hormona. Likās arī, ka tas ir vismaz mēnešu vai gadu jautājums. It kā bijām sākuši domāt par bērnu, tāpēc arī izdomājām neizsargāties, tā bija tikai viena reize, pilnīgi neticās, ka ar pirmo reizi tā var notikt.
Uztraucos, jo man ir veselības problēmas un jūtos slikti. Un tagad vēl šis. Visu laiku domas par spontāno abortu, jo velk vēderu, pat tādas asas sāpes ir un tas nelabums katru dienu, brrrr, nelikās, ka jau no paša sākuma, pirmajās nedēļās ir tā, un es vēl agrāk domāju, ka tas būtu forši, ka nebūtu mēnešreizes, ka būtu vieglāk, nesāpētu nekas. Kā tad. Bija mēnešreizes, tad vismaz varēja iedzert ibumetīnu un miers, tagad sēdi un mokies un neko padarīt nevari, pat māju sakārtot grūti.