Tas, kas visvairāk nobeidz Ziemassvētku noskaņojumu, ir sniega trūkums. Pagalīti piemet arī tie, kuri priecājas par sniega trūkumu un nekautrējas to skaļi paziņot, gribas pa gurķi sadot:-D Nepatīk arī atbildēt uz dažādiem sms vai zvanu apsveikumiem no cilvēkiem, kuri neiederas manā Z-svētku svinamlokā, tas ir kā kaitinošs papildus pienākums, no kura maksimāli izvairos (piem., izslēdzot telefonu).
Milzīgie pūļi veikalos, kuri kaut kur skrien un gāž no kājām, visādas tur ziemīšu atlaides un reklāmas..apkārt visi ir ļoti nervozi, kašķīgi un tas neiet kopā ar "mierīgo svētku laiku".
Bērnībā bija vieglāk, katri Ziemassvētki likās kā brīnums, lai gan mājās visi tiešām uzvedās kā Grinči. Lasīju pasakas, skatījos uz eglīti, zīmēju kartiņas, vārtījos sniega kupenās..
Tagad jānoskaņo sevi ar karstvīnu, ziemīšu dziesmām un filmām, kādu gardumu, jo brīnuma sajūta ir nedaudz notrulinājusies. Visur, kur var uzlikt, ir uzlikti sniegotu ainavu ekrāna saudzētāji, vismaz mākslīgi uz sniegu varu paskatīties:-D
Taisnību sakot, šie ir mani mīļākie svētki, par spīti visam - mājīgums, smaržas un garšas, krāsainība. Lampiņas un rotājumi padara visu daudz priecīgāku, pilsēta vairs nav tik pelēka :)
Diezgan bieži dzirdu, ka Ziemassvētki riebjas, ka jātērē nauda un enerģija, ka viss ir mākslīgs...manuprāt, katrs dabū sev tādus svētkus, kādus ir pelnījis. Ja svētki ir slikti, jāpadomā, cik labi klājas ārpus tiem un vai kaut kas nelauž dzīvesprieku ikdienā.