Vai kādam ir bijis tā, ka sērošanas process pēc tuva cilvēka zaudējuma paliek aktuāls pēc gada? Manā gadījumā pirms gada nomira tēvs. Vecāki izšķīrās jau man bērnībā. Mums nebija tuvu attiecību, bet kaut kā pieaugot man pret viņu nav ne naida, ne dusmu, drīzāk tāda akla mīlestība. Pēc viņa nāves es nosolījos dzīvot labāk un esmu daudz ko paveikusi, jo šķiet, ka vismaz tagad debesīs viņš beidzot mani vēro. Sajūtas ir ļoti līdzīgas tām, kuras jutu bērnībā, kad viņš aizgāja no ģimenes, jo to uzstāja mana mamma, jo tēvam bija problēmas ar alkoholu un turpinājās tās līdz pat viņa nāvei.