Padalīšos, kā man bija. Man besīja, ka mani neuzskatīja par pieaugušo, pilnvērtīgo, attīstītu. Jā, ok, es joprojām savā ziņā esmu bērns, bet es, piemēram, vienmēr esmu zinājusi, ka jauna mamma nebūšu, darīju visu, lai tas nenotiktu un tā nenotika, būšu veca mamma, bet joptvai, bija jāklausās lekcijas par prezervatīviem vai "tu tikai sargies no izvarotājiem". Bieži kaitināja pamācības, stāsti no pašu jaunības ar pamācošu motīvu utt., jo vai nu es to visu pati biju apguvusi, sapratusi vai man tajās tēmās bija pretēji uzskati viņējiem. Vispār man bija grūti, jo mani vecāki ir superīgi, bet viņi ir stingri. Māsai gājis krietni bargāk, ar mani viņi atmaiga, bet tomēr par labiem cilvēkiem mūs uzaudzināja.
*
Tava vīrieša jaunietis izklausās normāls, izaugs, pievaldīs muti. Kaut kā jau varētu to regulēt, bet jāskatās, lai beigās nekļūsti "tā kuce, kas man kaut ko aizrāda". Kaut kā jāatrod robeža starp to, lai atbildētu laipni, bet stingri uz viņa rupjībām.
*
Varbūt vismaz īslaicīgai jaunieša pozitīvisma iegūšanai kādas kopīgas aktivitātes palīdzību, kāda ekskursija, pasākums, varbūt kaut kas ekstrēms?
*
Starp citu, mans tēvs ir manas māsas patēvs, lai arī sauca vārdā, tomēr autoritāte, cieņa bija no māsas puses (un pretēji). Varbūt jums tur tas pieklibo?