Pusaudžu gadi

"Sākt" audzināt pusaudzi ir par vēlu.
Būtībā, ja neizprotat, kādām pārmaiņām viņš šobrīd iet cauri, tad pēdējais laiks sākt audzināt sevi. Palasiet par to, kas notiek viņa smadzenēs, kā viņš šobrīd redz pasauli, kā un kāpēc reaģē šādi un cik patiesībā vientuļš un nesaprasts viņš jūtas.
No citām mammām esmu dzirdējusi labas atsauksmes par grāmatu "Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos". Varbūt noder.

Salomē Nav tik traki, ka nesaprotu, pati esmu bijusi pubertātes vecumā, kas emocionāli nebija baigi easy periods. Bet neesmu viņa mamma!
Ar "audzināt" nedomāju burtisku audzināšanu, bet gan kaut kādu atbildes reakciju uz viņa replikām.

Sevi atcerēties pusaudžu vecumā nebūs īsti objektīvi, jo mums jau liekas, ka mēs bijām normāli... :-D Lai nu kā - man sķiet, ka es biju tāda pati, varbūt tikai nemācēju laicīgi paklusēt un negribēju gaidīt, paciesties.
Noteikti piekrītu, ka “sākt audzināt”, jau ir par vēlu un nejau autorei tas jādara. Bet nu, ja pusaudzis par daudz “izlec”, tas nozīmē tikai vienu - viņu kaut kas “grauž”, kaut kas sāp...

Manos pusaudžu gados vecāki bija ļoti forši un mūsdienīgi, bet man tikuntā likās, ka viņi mani nesaprot. Reāli vissvarīgākais bija vienaudžu novērtējums, kura dēļ nācās arī pietēlot un pamelot. Nereti bija straujas garastāvokļa maiņas, te baigā depresija, te pēkšņi agresija, te atkal sajūta, ka viss ir baigi cool. Reizēm gribējās pateikt vecākiem ko riebīgu, jo mājās bija savi iekšējās kārtības noteikumi, kuri ierobežoja tolaik tik spēcīgās alkas pēc personiskās brīvības. Bet vienmēr noturējos, tā vietā spītīgi klusējot. Jāsmaida, to visu atceroties :-)

Uj, es gan savus pubertātes gadus atceros ar kauna sajūtu. Ka reiz tas vecums sakrita ar ļoti nejauku vecāku šķiršanos, kad vecākiem bija citas prioritātes, tad nu bija dubults haoss. Abi vecāki dabūja arī pa kādam nejaukākam vārdam, es dabūju pāris sliktākas atzīmes liecībā, ieguvu visādas pieredzes. Visspēcīgāk atmiņā palicis tas, cik spēcīgi emocijas kontroleja manu rīcību - lai arī labi racionāli domājoša biju tad, bet nu hormoni ņēma virsroku. Ikreiz, par to iedomājoties, priecājos, ka tas posms ir pagājis!

Tas tik bija laiks. Nebiju nekāda jaukā un paklausīgā. Izklaides vien prātā bija. Tagad protams savā ziņā esmu savādāka, nedarītu vairs daudzko, ko agrāk darīju. Bet no otras puses, vēlme pēc brīvības un izklaidēm nekur naw pazudusi. :):-D

Mani mamma viena audzināja, mums vienmēr bijušas tādas draudzeņu attiecības, nekad īsti neesmu audzināta vai bārta. Varbūt tāpēc arī pusaudžu gados no manis nebija tādu izlecienu.
Piekrītu, ka audzināt un mācīt ir daudz par vēlu.

Neko traģisku neesmu sastrādājusi. :D

Man ar mammu gāja traki.. man parādījās draugi, ar ko iepriekš nebiju pazīstama.. vēlāk 16 gados pusisis, kas bija diezgan vecāks par mani.. un mājas mani noturēt nevarēja. Bija mums reizēm nopietnas sarunas ar mammu.. tādas caur asarām (abām). Vispār biju tāda “dirsīga” un sarkastiska un viss man besija.. izņemot manus draugus. Kauns tagad.
Bet pārgāja. Un pazuda arī tā kompānija.

Labāk vispār nebūtu atcerējusies. Drausmas! :D tādas glupības sastrādāju. Gan dabūju izvazāties pa policijas iecirkņiem, gan tusējos ar visādām pagrīdes žurkām, kuras pavedināja uz alkoholu un narkotikām. Senčus vispār neklausīju, nācu mājās tikai no rīta un pie tam pamatīgā reibumā. Labi, ka tas laiks ir garām. *pārmetu krustu un nospļaujos pār plecu* :D

Šobrīd mazajai māsai ir tas dumpinieciskais vecums - 14 gadi. Tas, ko saku es vai mūsu vecāki ir pilnīgi pie kājas. Galvenais ir draugi, klasesbiedri. Bet nu neko - apzinīga meitene, mācās labi, apkārt nedzerstās, pa naktīm apkārt nevazājās, līdz ar to tās trakās garastāvokļa maiņas - viss ir labi, pēc 2 minūtēm raud un pēc 5 minūtēm atkal smaida, tiek uztvertas mierīgi. Atceroties sevi tajā vecumā, varu teikt, ka lielas ziepes nevārīju. Vēl nesen ar mammu runājām, ka esmu bijis viegli audzināms bērns :-D Ceru, ka arī mani bērni netaisīs man traku galvu pusaudžu gados :-D

Kādi bija jūsu pusaudžu gadi? Vai personība īpaši nemainījās, vai arī tas bija trakulību un opozīcijas laiks?

Savos pusaudžu gados es biju pavisam cita personība, tagad esmu pilnīgi un totāli savādāks.

Ai, pat kauns atcerēties.. Biju dumpinieciska un dirsīga, labi vismaz, ka bija galva uz pleciem un galīgus sūdus nesavārīju..Tagad esmu pilnīgi cits cilvēks.

Ketrisa, manā gadījumā puikam ir ļoti līdzīgi. Arī labi mācās, pa tusiņiem un naktīs ārpus mājas nevazājas, tikai attieksme pieklibo.
Vakar uzzināju, ka manis gatavoti salāti ir pretīgi (secinājums pat negaršojot), bet tēvs dabūja iekšās +skaļi aizcirstas durvis par to, ka nevar viņu aizvest uz Depo, jo jāstrādā. Šorīt bija skandāls ar braukšanu virsū, ka esam saplēsuši viņa telefona lādētāju, kas pēkšņi vairs nelādē. Kad saprata, ka mums ir citādāki lādētāji un fiziski to nevarējām izdarīt (plus tēvs secināja, ka pie vainas nav pats lādētājs, bet gan izļurkāta telefona kontaktligzda), tad nez par ko apvainojās un atkal aizcirta durvis. Vēl pirms dažām dienām apzināti apgānīja kaimiņienes palodzi. Attaisnojums - viņa ir ku*e.
Kad bija mazāks, tad vienmēr ļoti pateicās pēc maltītes, tagad to "paldies" pēc ēšanas vairs nesagaidīsi.
Labā ziņa - garlaicīgi nav. Saprotu jau saprotu, ka pusaudžu gadi, bet pa reizei to dusmu tas viss uzdzen tik un tā.

Palasiet par to, kas notiek viņa smadzenēs, kā viņš šobrīd redz pasauli,

Šis man liekas ļoti labs padoms, jo piekrītu, ka

Sevi atcerēties pusaudžu vecumā nebūs īsti objektīvi, jo mums jau liekas, ka mēs bijām normāli

.

No malas lasot šķiet smieklīga viņa uzvedība un arī muļķīga, galvā ir riktīga putra. Iesaku nopirkt Salomes ieteikto grāmatu, varbūt viedīs kādu skaidrību.
Es 14-16 gados biju uhh, slikti sāku mācīties, patika tusēties, uzpīpēt 1 cigareti, zinu arī savu vecāku kļūdas, viņi bija pārāk aizņemti ar sevi un savām problēmām un darbu, ka bērni bija kaut kur pašplūsmā atstāti, tā varēju viegli noiet no ceļa, man paveicās pa dzīvi, un bija saprāts.
Audzinot savus bērnus pie tā piedomāšu.

Ignorēt un gaidīt, kad attiecīgais vecums pāries, vai sākt audzināt?

Audzināt jau vajadzēja visu laiku, bet pašplūsmā un visatļautībā neatstātu arī tagad, kad tas ir aktualizējies, lai neaiziet galīgi no ceļa un apjauš, ko var, ko nevar, kā un tā tālāk. Kā to panaķt, tas jau ir cits jautājums.

Es biju pusaudzis ar raksturiņu.. kaut gan vecāki stingri. Var jau saprast, ka hormoni trako utt., tomēr pilnībā pievērt acis uz aizskarošām frāzēm un trakām izdarībām, manuprāt, nevajadzētu gan :)

Man pusaudža gadi bija pavisam mierīgi, maniem vecākiem bija paveicies šādā ziņā. Nejutu sevī nekādu vajadzību trakot. Pusaudžiem bieži vien viss ir tikai vai nu balts vai melns.

Ja Tu taisies pati apvainoties un uzmest lūpu par to, ka pusaudzim negaršo Tavi gatavotie salāti, varbūt pat agresīvi tam visam atbildēt, tad tiešām labāk ir sākt audzināt pašai sevi. ;) Būs vieglāk i pašai, i pusaudzim šo dzīves posmu pārdzīvot. :)
.
Salomē ieteiktā grāmata noteikti var līdzēt i Tev, i spurainajam pusaudzim. :) Un nekas neliedz pievērsties arī citai (ne)psiholoģijas grāmatai - ja atrodi īstās atbildes, tad tač vienalga, kur tā izrakta, ja īstā atbilde ir rokā. ;)