Dažādas domas

Nē nu ja grib ātri izšķirties, tad var kaut pēc 1 gada dzemdēt un precēties. Tapēc jau daudzi sķiras un ir vientuļās māmiņas, jo parāk ātri aprecas un dzemdē.

:D

2 gadi attiecībās ir daudz pa maz, lai precētos un dzemdētu bērnus. Nē nu ja grib ātri izšķirties, tad var kaut pēc 1 gada dzemdēt un precēties. Tapēc jau daudzi sķiras un ir vientuļās māmiņas, jo parāk ātri aprecas un dzemdē. Tāpat ir daudz pamesto bērnu , jo bērns ienāk nelaikā nav gatavi, nav finanses un tad atdod adoptācijai.
Nevajag radīt bērnu ja nēesi gatava un tavam puisim būtu to jāsaprot!!!

Vispār jau ar draugiem bērnus netaisa, bet tas tikai mans viedoklis:-)

Man vīrs bija gatavs bērniem krietni pirms manis. Tagad esmu stāvoklī. Man 25. Līdz galam nevaru teikt ka esmu nu 100 procentus gatava. Man arī gribējās atlikt un atlikt. Bet tagad būs bēbis un skatos uz to tā - kādreiz tāpat gribētu bērnus,to zināju vienmēr. Iziešu visam cauri tagad un kad paaugsies atkal būs vairāk brīvība. Man ar to gatavību arī līdzīgi. Kad bija puncī tad nu jābūt gatavai

Es tiešām nesaprotu kāpēc cilvēki ko tik svarīgu neizrunā jau sākumā. Itkā viss ir kārtībā tikai tāds sīkums kā bērnu jautājums un viedokļi pilnīgi atšķiras, tai pat laikā plāno precēties. Tas pats kas blakus diskusijā...attiecības lieliskas, tikai čikse nemaz negrib sexu ar savu puisi..
Un te nu ir atbilde kāpēc tik daudz šķirtu laulību.. jau pēc 2 gadiem. Aprecas un tad tik secina ka tomēr nesaskan.
Un vēl piekrītu viedoklim, ka 2 gadi attiecībās būtu vēl jābauda pašas attiecības un divvientulība, jo pēc pašas pieredzes varu teikt ka pēc bērna ienākšanas ģimenē, nekāda vārtīšanās pa gultu divatā un citi romantiski pasākumi nav īpaši gaidāmi.

Bet par to, ka pēc diviem gadiem negribēsi ir pāragri spriest, manuprāt. Gada laikā jau vien domas var mainīties.

Visā Tavā problēmā man patīk tas, ka tieši vīrietis grib bērnu, kas jau ir labi. Sliktāk ir tad, ja sieviete uzspiež savu gribēšanu vai pielieto viltību un tad brēc, ka ir vientuļā māte un finansiāli nodīrā vīrieti, kurš no ģimenes ir aizgājis.

gatava tam nebūšu līdz brīdim, kad mazulis būs puncī..

Nesen lasīju šādu apsvērumu: "Ja pirms lietus mauj govis, tad drīz būs lietus." :D

Uzskatu, ka ar tevi viss kārtībā, ka bērnu tik ātri negribi, bet vīrietis ir droši vien iedomājies dzīvi ar bērnu daudz citādāku nekā ir realitātē.

Nesaprotu, priekš kam vajag bērnus, ja esat 2-3 gadus kopā. Kāpēc nebaudīt divvientulību? Ir tik maz būts kopā, lai jau tik drīz sevi nolemtu tam, ka vairs nebūsiet divi vien. Šķiet, ka viņš nesaprot, ka ar bērnu mainīsies viss.

Mums bija līdzīgi, vīrs vēl pie tam 5 gadus vecāks par mani. Gribēja bērnu gandrīz uzreiz pēc kāzām (tad man bija 21!), skaidri pateicu nē, neesmu gatava, nekad neesmu gribējusi būt super jauna mamma, man svarīgi bija ceļojumi, laiks sev, draudzenēm, tusiņi, laiks mums kā pārim galu galā. Ar laiku pārstāja prasīt, mums bija labi tāpat. Protams, ja bērniņš pieteiktos negaidīti (bet es ļoti sekoju līdzi, lai tā nenotiktu) ar prieku paturētu. Par bērnu un būšanu mammai pirmoreiz nopietni aizdomājos, kad man palika 27, tad kā reiz vienai tuvai draudzenei piedzima meita un es bieži auklēju, tad es pirmoreiz apjautu, ka jā, es pilnīgi noteikti gribu būt mamma! 25 gados man visa tā būšana galīgi nebija ne prātā, visiem teicu, ka es pati vēl bērns, tātad 2 gadu laikā ļoti pamainījās domāšana, kas ir tikai normāli nobriestot. Nu bet pie bērniņa tikām, kad man bija 28 (teju 29) ar gandrīz pirmo reizi, bija pat periods, kad es pat pierunāju vīru, ka jā, tagad, viņš sāka šaubīties tieši par finansiālo pusi. Tagad jau bērnam ir 4 gadi un lēnām sākam domāt par nākamo, būt mammai ir super forši, labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis, tā mīlestība nav aprakstāma, ko jūtu pret savu bērnu. Bet nu - priecājos, ka tas notika tad, kad notika, agrāk es tam nebūtu gatava, bet, kad apkārt jau visi ar bērniem, ap to vien visas sarunas grozās, es sajutos kā uzņemta klubiņā Māmiņu tusiņš :-D un izbaudīju to. Vīrs arī nejūtas kā vecs tētis, saka, ka ir pašā laikā!

Nu šādi arī pasaki:

Gribu atrast stabilu darbu, kas man patīk, ko man patīk darīt, gribu nodrošināt sev patstāvīgas finanses, neieskaitot puiša.

Manuprāt, šim ir jābūt pietiekami nopietnam argumentam, lai otrs ieklausītos, jo TEV tas ir svarīgi. Otrkārt, pati jau arī nemaz nezini, kā var mainīties jūsu abu domas šo 2-3 gadu laikā, viņam var norimt šī vēlme, Tev varbūt arī parādās, kas to lai zin... Katrā ziņā, ja pasaki, ka, iespējams, pēc gadiem 2-3 bērnu gribēsi, tas JAU ir kompromiss.
Manam vīrietim arī bija uznākusi liela gribēšana pēc bērna vienā brīdī un mani argumenti -vispirms, laba un stabila finansiālā situācija, kāzas un savs īpašums mājas veidolā, bija pietiekami, lai apklusinātu:-D

Izrunājies. Passki,ka tev tas škiet nedaudz par agru. Rīkojat kāzas ne nāksmgad, bet pēc 2 gadiem, pasaki, ka bērnu pirms kāzām nevēlies, utt.
Man arī vīrs gribēja bērnu, es negribēju. Es to pateicu uzreiz, kad bija skaidrs, ka nopietnas attiecības, lai nerastos pārpratumi. Bet nu es toreiz tā diezgan skarbi - nu ja neapmierina tas, ka es vēl 5 gadus bērnu negribēšu- mums nav pa celjam, vari iet prom un meklēt kādu, kam bērni ir prioritāte. Man arī bija principi- vispirms kāzas, tad mājas pirkšana, un tad jau varēs domāt par bērniem. Tā kā manu, toreiz vēl tikai draugu, tādi nosacījumi apmierināja, viss ok. Ja nebūtu jau sākumā izrunājuši šo tēmu, domāju vēlāk būtu bijis sarežgītāk ar šādu sarunu pēc kāzām, piemēram.

Nu nav jau tā nekāda baigi retā parādība, izdomāts iemesls, ko saliet vecim ausīs.

Viņš taču nav stulbs, ja ir vēlme pēc bērna, tad kas tas par argumentu, nu pasauls gals.

Jaunam vīrietim seksa trūkums var būt liela problēma. Tepat ir bijušas diskusijas par to. :D Nav runa par prātu, bet par attiecību daļu, kura bieži vien vīriešiem ir pati svarīgākā.

Pasaki, ka vēlies izglītoties, atrast savu sapņu profesiju, jo vēlies lai bērns pieteiktos sakārtotā dzīvē un būtu nodrošināts, Nu kaut ko tādu. Ja esi sasniegusi visu ko gribi dzīvē, pasaki ka vēlies turpināt izglītoties. Kad sasniegsi to, tad pieņemsi bērnu atplestām rokām un kājām :-D

Tad tā arī jāsaka, ka gribi nostabilizēties uz savām kājām. Bet par to, ka pēc diviem gadiem negribēsi ir pāragri spriest, manuprāt. Gada laikā jau vien domas var mainīties. Es jau teiktu, ka pēc 2 vai 3 gadiem gatavoties bērnam jau vien ir kompromiss uz ko tev būtu jāpiekrīt.

Mūsu attiecības ir super, bet līdz ko aiziet runa par bērniem, garastāvoklis abiem slikts pēc sarunas, kas pat īsti nav beigusies ar konkrētu slēdzienu..

Vienā no galvenajiem jautājumiem nav super, bet pilnīgas auzas, nu malači! Viņš vēlas būt jauns tētis, gaidot uz tevi, to viņš nekad neatgūs un laiku atpakaļ nepagriezīs. Tā kā nečīksti un konkrēti pasaki, kā doma - ka arī pēc diviem gadiem tagad neredzi, ka tas varētu notikt. Varbūt patiesībā vispār negribi par to vēl domāt kādus desmit gadus. Zagt otram laiku ir briesmīgākais, ko var darīt!

viņš grib bērnus konkrētā vecumā - nenozīmē, ka viņi tad arī piedzims. Bieži vien vajag gadu vai divus, lai bērns vispār pieteiktos - ne visiem tas notiek ātri

Tas nozīmē, ka pat nogaidot viņš kaut trīs, četrus gadus nebūs ieguvis dzīves piepildījumu, vēl var sanākt gaidīt nezin cik.

kādu laiku sekss attiecībās kļūst par retu parādību (Protams, ka tā var arī nenotikt, bet tomēr tas varētu būt nopietns arguments, lai bērnus uz kādu laiku atliktu )

Viņš taču nav stulbs, ja ir vēlme pēc bērna, tad kas tas par argumentu, nu pasauls gals. :D
Viss skatīts tikai no sievietes puses, bet ko gan domāt, gaidīt, cerēt vīrietim.

Cheer- Man 25, un šķiet, ka pat pēc 2 gadiem bērnu nevēlēšis. Gribu atrast stabilu darbu, kas man patīk, ko man patīk darīt, gribu nodrošināt sev patstāvīgas finanses, neieskaitot puiša.
Bērniņu savā dzīvē gribēšu, tas skaidrs, bet ne tagad, un ne tuvāko gadu laikā..

Rumpumpele- paldies Tev! :)

Vārdu sakot, gribēt ir viens, bet apzināties visus aspektus ir kas cits. Apsēdieties un uzrakstiet katrs savus plusus un mīnusus, kas, jūsuprāt, būs līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. Un tad jau redzēs, kas būs, kad salīdzināsiet to izliktu uz papīra.