Dažādas domas

Mums bija līdzīgi, vīrs vēl pie tam 5 gadus vecāks par mani. Gribēja bērnu gandrīz uzreiz pēc kāzām (tad man bija 21!), skaidri pateicu nē, neesmu gatava, nekad neesmu gribējusi būt super jauna mamma, man svarīgi bija ceļojumi, laiks sev, draudzenēm, tusiņi, laiks mums kā pārim galu galā. Ar laiku pārstāja prasīt, mums bija labi tāpat. Protams, ja bērniņš pieteiktos negaidīti (bet es ļoti sekoju līdzi, lai tā nenotiktu) ar prieku paturētu. Par bērnu un būšanu mammai pirmoreiz nopietni aizdomājos, kad man palika 27, tad kā reiz vienai tuvai draudzenei piedzima meita un es bieži auklēju, tad es pirmoreiz apjautu, ka jā, es pilnīgi noteikti gribu būt mamma! 25 gados man visa tā būšana galīgi nebija ne prātā, visiem teicu, ka es pati vēl bērns, tātad 2 gadu laikā ļoti pamainījās domāšana, kas ir tikai normāli nobriestot. Nu bet pie bērniņa tikām, kad man bija 28 (teju 29) ar gandrīz pirmo reizi, bija pat periods, kad es pat pierunāju vīru, ka jā, tagad, viņš sāka šaubīties tieši par finansiālo pusi. Tagad jau bērnam ir 4 gadi un lēnām sākam domāt par nākamo, būt mammai ir super forši, labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis, tā mīlestība nav aprakstāma, ko jūtu pret savu bērnu. Bet nu - priecājos, ka tas notika tad, kad notika, agrāk es tam nebūtu gatava, bet, kad apkārt jau visi ar bērniem, ap to vien visas sarunas grozās, es sajutos kā uzņemta klubiņā Māmiņu tusiņš :-D un izbaudīju to. Vīrs arī nejūtas kā vecs tētis, saka, ka ir pašā laikā!

Nesaprotu, priekš kam vajag bērnus, ja esat 2-3 gadus kopā. Kāpēc nebaudīt divvientulību? Ir tik maz būts kopā, lai jau tik drīz sevi nolemtu tam, ka vairs nebūsiet divi vien. Šķiet, ka viņš nesaprot, ka ar bērnu mainīsies viss.

Uzskatu, ka ar tevi viss kārtībā, ka bērnu tik ātri negribi, bet vīrietis ir droši vien iedomājies dzīvi ar bērnu daudz citādāku nekā ir realitātē.

gatava tam nebūšu līdz brīdim, kad mazulis būs puncī..

Nesen lasīju šādu apsvērumu: "Ja pirms lietus mauj govis, tad drīz būs lietus." :D

Bet par to, ka pēc diviem gadiem negribēsi ir pāragri spriest, manuprāt. Gada laikā jau vien domas var mainīties.

Visā Tavā problēmā man patīk tas, ka tieši vīrietis grib bērnu, kas jau ir labi. Sliktāk ir tad, ja sieviete uzspiež savu gribēšanu vai pielieto viltību un tad brēc, ka ir vientuļā māte un finansiāli nodīrā vīrieti, kurš no ģimenes ir aizgājis.

Es tiešām nesaprotu kāpēc cilvēki ko tik svarīgu neizrunā jau sākumā. Itkā viss ir kārtībā tikai tāds sīkums kā bērnu jautājums un viedokļi pilnīgi atšķiras, tai pat laikā plāno precēties. Tas pats kas blakus diskusijā...attiecības lieliskas, tikai čikse nemaz negrib sexu ar savu puisi..
Un te nu ir atbilde kāpēc tik daudz šķirtu laulību.. jau pēc 2 gadiem. Aprecas un tad tik secina ka tomēr nesaskan.
Un vēl piekrītu viedoklim, ka 2 gadi attiecībās būtu vēl jābauda pašas attiecības un divvientulība, jo pēc pašas pieredzes varu teikt ka pēc bērna ienākšanas ģimenē, nekāda vārtīšanās pa gultu divatā un citi romantiski pasākumi nav īpaši gaidāmi.

Man vīrs bija gatavs bērniem krietni pirms manis. Tagad esmu stāvoklī. Man 25. Līdz galam nevaru teikt ka esmu nu 100 procentus gatava. Man arī gribējās atlikt un atlikt. Bet tagad būs bēbis un skatos uz to tā - kādreiz tāpat gribētu bērnus,to zināju vienmēr. Iziešu visam cauri tagad un kad paaugsies atkal būs vairāk brīvība. Man ar to gatavību arī līdzīgi. Kad bija puncī tad nu jābūt gatavai

Vispār jau ar draugiem bērnus netaisa, bet tas tikai mans viedoklis:-)

2 gadi attiecībās ir daudz pa maz, lai precētos un dzemdētu bērnus. Nē nu ja grib ātri izšķirties, tad var kaut pēc 1 gada dzemdēt un precēties. Tapēc jau daudzi sķiras un ir vientuļās māmiņas, jo parāk ātri aprecas un dzemdē. Tāpat ir daudz pamesto bērnu , jo bērns ienāk nelaikā nav gatavi, nav finanses un tad atdod adoptācijai.
Nevajag radīt bērnu ja nēesi gatava un tavam puisim būtu to jāsaprot!!!

Nē nu ja grib ātri izšķirties, tad var kaut pēc 1 gada dzemdēt un precēties. Tapēc jau daudzi sķiras un ir vientuļās māmiņas, jo parāk ātri aprecas un dzemdē.

:D