Negribu precēties, bildināja

613

Reģ: 20.11.2017

Sveikas, meitenes!
Esmu kopā ar draugu jau 6 gadus. Nesen viņš mani bildināja un lai viņu nesāpinātu, piekritu, kaut gan bildinājuma brīdī mana sirds negavilēja, es to nevēlējos, jo ne kāzas, ne precības, ne vīru vēl nevēlos, bet baidos, ka viņš nesapratīs (viņš to jau sen grib). Nav tā, ka kāzas negribētu vispār nekad, bet neesmu pārliecināta, ka gribētu viņu sev kā vīru. Vai nenožēlošu, ja piekritīšu. Teorētiski šai dienai būtu jābūt vienai no laimīgākajām, bet tā vietā man ir bailes un vispār gribējās pinšķēt, cik ļoti nesaprotu, ko darīt un kā darīt būtu pareizi.
Jo jau kādu laiku biju domājusi par šķiršanos, bet nevarēju saņemties, jo bija bail viņu sāpināt. Liekas, ka nemīlu vairāk viņu. Kā zināt, ka mīli vai nē? Ja esmu kaut kur viena bez viņa, viņš man nepietrūkst. Bet tagad, kad viņš ir bildinājis un pateicis, ka vēlas ar mani pavadīt visu mūžu kopā, liekas vēl grūtāk to izdarīt.
Lūdzu, padalieties pieredzē, iesakiet kaut ko. Jo šķiet, ka sabradāšu viņam sirdi, bet precēties ar cilvēku, kaut gan nemaz to nevēlos, būtu kļūda. Bet ja pateikšu, ka šobrīd vēl nevēlos precēties, viņš iespējams, ka ierosinātu šķirties. Vai tas būtu pareizais ceļš?

11.12.2017 10:22 |

Ernestine

1274

Reģ: 23.09.2012

p.s varbūt mazliet ārpus tēmas, bet traka ir tā tendence, ko es redzu, kad cilvēki izšķīst attiecībās un paliek pilnīgi sociāli nodalīti no savas personības.. jo viņiem taču ir attiecības .. tas ir...
attiecības nav mūžīgā grūtniecība kuru neesā un nekādi nevari piedzemdēt..
Divi cilvēki ir divas personības, kuri izlemj būt kopā jo viņiem ir patīkami vienam ar otru jutu/emociju, mentālajā, seksuālā un citos līmeņos. Uzskatu, ka cilvēki paliek personības tikai tā viņi var paši augt un attīstīties, motivēt / iedvesmot savu partneri uz pārmaiņām

28.12.2017 15:43 |

nerātnā

4218

Reģ: 29.01.2009

Jau tas vien, ka esot attiecībās ar viņu, juties iegrožota, jau tas vien liecina, ka nekāda mīlestība tā nebija, tik vien kā ilūzija par to...(t)
.
Mīlestības pilnās attiecībās cilvēks sevi neiegrožo otram par, ahem, prieku un sev par katorgu. :-P
.
Mīlestībā abi kopā priecājas un, ja vajag, arī abi kopā ar prieku sevi iegrožo un tāpat arī no tiem grožiem kopīgi atbrīvojas. (l)

28.12.2017 15:44 |

Dzervenes

613

Reģ: 20.11.2017

Bāc, sarakstīju tik garu penteri un beigās, kad nospiedu "pievienot" - izrādījās, ka esmu izlogota un viss pazuda. :-D

28.12.2017 15:50 |

Dzervenes

613

Reģ: 20.11.2017

Es nesaprotu, meitenes, kur jūs izrāvāt, ka sešus gadus viņu čakarēju? Es rakstīju, ka sešus gadus esam kopā attiecībās, lai norādītu, ka tās ir ilgstošas un nopietnas attiecības nevis ka sešus gadus šaubos par viņu.
Viņš mani bildināja šajā decembrī. Gredzenu atdevu atpakaļ, sakot, ka neesmu gatava kāzām un tuvākā gada laikā tas nemainīsies. Bet pat par spīti visam tam, viņš ar mani ir palicis kopā.
Bet es atkal domāju, ka ja tagad pēc sešu gadu attiecībām nejūtos gatava ar viņu precēties vai pēc gada, diviem kaut kas mainīsies un es pēkšņi būšu gatava? Vai tā nebūs sava un viņa laika izšķiešana?

28.12.2017 16:11 |

Dzervenes

613

Reģ: 20.11.2017

Pasadena
Paldies, vismaz Tev ir izdevies uzķert manu īsto domu un atbalstīt mani.
Ne jau es gadiem šādi jūtos. Vairāk nekā gadu atpakaļ biju nopietni domājusi par šķiršanos, bet to neizdarīju. Viņš mūsu strīdos vairākas reizes pirms tam bija teicis par šķiršanos (vairāk manipulējot ar mani, jo zināja, ka to nevēlos, lai panāktu savu), bet mēs ne reizes iepriekš neizšķīrāmies, jo es neesmu straujas dabas, bet visu ļoti lēni un ilgi pārdomāju un viņš nomierinājās.
Tad pavasarī mums sākās nesaskaņas, viņa attieksme mani darīja nelaimīgu un vasarā es viņu pametu. Viņš sāka raudāt, teica, kāpēc es ātrāk to nevarēju izdomāt, ka seši gadi pavadīti, kā tālāk dzīvot un es salūzu, redzot viņu tik nelaimīgu un norunājām saglabāt un turpināt attiecības.
Attiecības uzlabojām. Viņš vēlējās spert nākamo soli un bildināja mani, bet es sapratu, ka šis ir brīdis, kad man beidzot ir jāizdomā, ko es gribu un ka ilgāk nevar to visu atstāt pašplūsmā.

28.12.2017 16:28 |

Duujaa

8847

Reģ: 12.04.2017

Viņš arī tā diezgan manāmi mani nogrožoja, neļāva izskrieties.

Ko lūdzu? :D Viņš nu tur diez vai vainīgs, pati taču piekriti būt kopā, kāda vēl izskriešanās, kas valda sabiedrībā. Turklāt ne visiem tādu vajag, lai arī ko ar to jēdzienu saprastu. Tad jau sen jums negāja kopā ne mērķi, ne skatījums.
Tālāk varu teikt, ka, manuprāt, pareizi, ka pateici, ne taisītu iekšēji drūmas kāzas bez pamata, tad vēl bērni ja nu, bet tomēr tālākais man nav skaidrs. Palikt kopā, ko tas nozīmē, ka viņš pieņem, ka kāzas var nebūt nekad? Vai viņš pieņem, ka tur nav mīlestības, bet ērtuma dēļ palikt kopā? Citu iemeslu neredzu. Es to reāli redzu kā laika izšķiešanu, jo pēc sešiem gadiem nekā tur nav, tad vismaz man gribas domāt, kāpēc lai pēkšņi kaut kas rastos. Vispār tik ilgi nebūtu kopā ar cilvēku, kur nesakrīt lietas un kur šāds gājiens varētu radīt šādu haosu. Varbūt notiek brīnums, kaut kas uzplaukst, bet kas dotu to sajūtu, ka jā, precēšu, kaut kā grūti iedomāties. Lai uzceltu atpakaļ to visu, ja tas vispār ir bijis tik lielā plānu līmenī, tad tur leils darbs abiem diviem. Nekas pēkšņi nenotiek un nekļūst gatavs no nekā.

28.12.2017 16:29 |

nerātnā

4218

Reģ: 29.01.2009

Pēc Tava apraksta tās ir emocionāli vardarbīgas un atkarīgas attiecības, proti, destruktīvas.
.
Mīlestība tajās ir tik, cik kaķis uz astes var aiznest, proti, necik.
.
Bet ja tādas Tevi apmierina, precies vien.

28.12.2017 17:02 |

Pasadena

3665

Reģ: 23.06.2016

Dzervenes, novēlu Tev pieņemt lēmumu, kas dara Tevi patiesi laimīgu ilgtermiņā. Varbūt pamēģini izlasīt visus savus komentārus šajā diskusijā, distancējot sevi (it kā autore nebūtu Tu pati, bet cita meitene)?
P.S. Ņemot vērā, ka visticamāk ne Tu, ne viņš nemainīsities raksturā, Tu pati redzi laimīgu “mūžīgi mūžos” kopābūšanu?

28.12.2017 17:28 |

raven

3647

Reģ: 26.12.2009

Viņš arī tā diezgan manāmi mani nogrožoja, neļāva izskrieties.

Ja gribeeji veel skraiddit apkaart, tad nevajadzeeja uzsaakt attieciibas, vai arii uzreiz abiem nolemt, ka nebuusiet ekskluziivi. Vinjsh tachu nepiespieda tevi saakt attieciibas, ne taa?

Viņš ir 3 gadus vecāks - viņš pirms iepazinās ar mani, savulaik, paspēja pietiekami izskrieties un esot attiecībās ar mani tieši piezemējās, palika nopietnāks un atbildīgāks.

Pa 3 gadiem? tas nu gan neizklausaas daudz. Cik tad vinjam bija, kad saakaat attieciibas? Ne vairaak kaa 23? Tas jau nu nav parastais laiks, kad juuties ¨izskreejies¨.

Viņš sāka raudāt, teica, kāpēc es ātrāk to nevarēju izdomāt, ka seši gadi pavadīti, kā tālāk dzīvot un es salūzu, redzot viņu tik nelaimīgu un norunājām saglabāt un turpināt attiecības.

Taa bija ljoti liela kljuuda no tavas puses. Ja beidzi attieciibas, tad vajadzeeja tureeties pie sava leemuma. '
Jebkuraa gadiijumaa tagad jau par veelu domaat, kaa buutu ja buutu. Galvenais, ko tu no shii guusti ir maaciiba, ka, ja paartrauc attieciibas, tad to vajag dariit pilniibaa. Otrkaart, ja kaut kas neapmierina esoshajaas attieciibaas, tad par to ir jaarunaa un kopiigi jaaizlemj, kas buus labaakais risinaajums tieshi jums.
Noveelu tev atrast sevi un, kad buusi gatava uzsaakt jaunas attieciibas, izbaudiijusi briiviibu, noveelu, ka shis gadiijums tev karmiski neatgriezjas.

28.12.2017 18:08 |

57days

17280

Reģ: 29.01.2012

Cerēt, ka kāzas kaut ko uzlabos, ir naivi. Tieši tāpat arī tas "izskrieties" ir koncepts, kurš atbilst ne visiem. Ir, kas 20 gados neskrienas, ir, kas skrienas ap 40. Bet arī gaidīt vēl 2, 3 un 4 gadus, cerībā, ka kaut kas mainīsies, ir muļķīgi.
.
Lai gan, tev "derīguma termiņš" vēl atļauj* :-D
_______
*pēdējā laikā lasu oho diskusijas un saprotu, ka viss, pēc 30 jaunu kvalitatīvu attiecību nav un nevar būt. Sievietei.

28.12.2017 19:05 |