Negribu precēties, bildināja

Bet ja pateikšu, ka šobrīd vēl nevēlos precēties, viņš iespējams, ka ierosinātu šķirties. Vai tas būtu pareizais ceļš?

Uz to viņam ir visas tiesības, jo tik būtiska lieta jums nesakrīt. Viņam nav sevi jāupurē un tev sevi - jāmeklē partneris, ar kuru tas būs līdz mielēm. Daudz gan laika jums tas prasīja, bet ja nav, tad nav, kas tad būs tālāk.

Tu tiešām vēl nevari saprast - mīli viņu vai nemīli? :D

You love him, but you are not in love with him anymore.
Un tā ir daudziem. Man draudzene tikko to pašu izdarīja.

Jā tev saņemot viņa bildinājumu bija negatīvas nokrāsas emocijas, tad skaidrs ka tu viņu nemīli.
Nesabojā dzīvi sev un otram cilvēkam. Un nedod veltas cerības.

Vispār, interesanta tēma no daudziem aspektiem - gandrīz par katru autores teikumu varētu veselu diskusiju izvērst, bet - vai vajag?...
Jūs esat kopā jau 6(!!!) gadus, bet joprojām nebijāt izrunājuši šo tik būtisko jautājumu (faktiski - tas ir viens no attiecību pamatjautājumiem), vēlaties vai nevēlaties saistīt sevi laulības saitēm (jo laulības - tās nav tikai kāzas)?
Tu nevēlies kāzas, laulību un vīru, bet esi kopā ar vīriesti tik ilgu laiku jo? Jo negribi būt viena? Jo ir ērti? Jo mīli viņu? Jo... ? Protams, ir daļa sabiedrības, kas uzskata, ka var jau dzīvot kopā arī tāpat, priekš kam kāzas. It kā jau teorētiski to visu var saprast un tas nav nekas tāds, par ko brīnīties, es vairāk šo ideju neizprotu no tāda rakursa, ko tad maina tās kāzas, laulāto statuss??? Faktiski - vairāk tas lietas maina no juridiskā aspekta (pie tam - nebūt ne sliktākajā nozīmē), savukārt no emocionālā viedokļa? Ja esi gatavs dzīvot ar otru kopā gadiem, gadu desmitiem, tad kur ir tā problēma sakārtot papīrus? Laikam vienīgais izņēmums, ko es šeit saprotu kā argumentu ir spēcīga reliģikā pārliecība, ka solījums būt kopā līdz nāve mūs škirs tiek dots Dieva priekšā ar svētu pārliecību un apņemšanos to nepārkāpt, bet, būsim godīgi - cik daudz mūsdienās ir šādu cilvēku???
.
Tomēr, lasot tālāk tēmas pieteikumu, kļūst skaidrs, ka nudien esi kopā ar viņu tikai aiz pieraduma, žēluma un ērtības, ja jau ir bijusi ideja šķirties u.t.t. Bet kādēļ tad mānīt cilvēku un piekrist bildinājumam? Manuprat, šādi viss šis attiecību izbeigšanas process tiek sarežģīts daudz vairāk, jo esi sev uzlikusi emocionālu slogu akceptējot bildinājumu tā vietā, laiu jau bildinājuma saņemšanas brīdī pateiktu ja ne stingru nē (pamatojot atteikumu), tad vismaz to banālo ļauj man padomāt....
.
Nezinu, jo ilgāki attiecību gadi man aiz muguras, jo vairāk novērtēju savstarpējo atklātību, nekā maldīgu makaronu karināšanu uz ausīm, lai tikai otru nesāpinātu... Laiks nestāv uz vietas, gadi paskrien nenormālā ātrumā, bet dzīvojot nepilnvērtīgās (vai pat deskruktīvās) attiecībās, mēs čakarējam ne vien savu, bet arī citu cilvēku dzīvi, tā vietā, lai "palaistu brīvībā" un rīkotos tālā, atbilstoši savām sajūtām un pārliecībām.

Nesabojā dzīvi sev un otram cilvēkam. Un nedod veltas cerības

Saņemies un palaid cilvēku - vismaz viņam ļauj atrast otru pusīti ar kuru veidot ģimeni. Sāpes ar laiku aizmirsīsies, bet tik egoistiski un vardarbīgi otram darīt... (t)
Piekrītu Aether.

Jautājums bija runāts un es biju teikusi, ka kāzām neesmu vēl gatava, bet viņš nogaidīja, jo es nekādu iniciatīvu tam neizrādīju, jautājumu atlikām. Un tagad, kad attiecības nav savā labākajā stāvoklī, viņš pēkšņi mani bildina. Es saprastu, ja viss būtu kārtībā, bet mums ir neatrisinātas lietas un viņš saka, ka pārmaiņas esot īstā motivācija, lai spētu mainīties. Es domāju, ka ja nespēja mainīties līdz kāzām, pēc tam arī nekas nemainītos.

Nebojā abiem dzīves - vilksiet garumā, vēl briesmīgāk būs pašiem un kur nu vēl, ja pieteiksies bērns, piemēram.

hm, viņš to `motivācija mainīties` sacīja ar tādu kā mājienu uz tavu pusi, vai par sevi? :D

Esat abi viens otra vērti. :D
.
Viņš saka, ka kāzas ir motivācija mainīties. Muaaaaaaahahahahahaha. :D Kā tad. :-P
.
Tu velc attiecības garumā aiz bailēm no vientulības (visticamāk) un pieraduma, kaut tām jau sen vajadzēja nomirt dabīgā nāvē. 8)
.
Var jau apprecēties, bet pēc kāzām mainās tikai juridiskais statuss - tas jau nu noteikti nav spēriens par pārmaiņām uz labo pusi, ja līdz šim attiecību 'laimes skala', sauksim to tā, nav gājusi uz augšu. ;)

Kā tu vari nezināt, vai mīli? 6 gadu laikā tā kā būtu jāsaprot vai vēlies pavadīt vēl ilgus gadus ar šo cilvēku, vai vēlies kādreiz nākotnē kopīgus bērnus, kopīgu maju utt. Ja nē, tad tagad ir labākais laiks škirties (žēl gan, ka tas ienāk prātā tik pēc 6 gadiem, nevis uzreiz, kad nokrīt rozā brilles) nav ko gaidīt, ja pati neredzi nākotni ar šo cilvēku

Div domu nav.

Ja bildināja un tev ir nulle emocijas tu viņu tad nemīli.
Takš pasaki viņam to acīs beidz mocīt otra dzīvi un savu. Kāda jēga dzīvot kopā ja nemīl.
Vnk paņem un pasaki nevis moki cilvēku, jo kamēr viņu moki tikmēr viņš palaiž savu dzīvi garām.

Piekrītu - ja nav, tad nav. Tici man - vēlāk būs tikai grūtāk. Jau 6 gadi ir daudz. Dod gan sev, gan viņam citu iespēju. Godīgi izrunājies un pastāsti, kā jūties. Varbūt viņš sākumā būs nikns/bēdīgs utt., bet labāk būt godīgai nekā izlikties līdz brīdim, kad būs ne tikai nulle emocijas, bet pat riebums pret otru cilvēku.
P.S. - pieļauju, ka ir arī nedaudz bailīgi palikt vienai pēc tik ilga laika, bet ir jāsaņemās, jo tā būs labāk visiem :)

Izdevās izrunāties? :-)

Pirms dažiem gadiem biju līdzīgā situācijā, piekritu bildinājumam, lai gan par nākotni šaubījos un laimīgu mani tas nedarīja. Pēc dažiem mēnešiem attiecības izbeidzu. Jā, tu viņam ''sabradāsi sirdi,'' kā raksti, bet to tu izdarīsi arī apprecot, bet patiesībā nemīlot viņu. Cilvēki domā dažādi, varbūt tavs vīrietis man nepiekristu, bet ja es apprecētu kādu, kuru mīlu, un pēc dažiem gadiem atklātos, ka visu šo laiku jūtas attiecībās ir bijušas tikai man... tas būtu visai briesmīgi, šķistu, ka tie gadi pavadīti melos un izmesti mēslainē.

Atdevu gredzenu un pateicu, ka šobrīd neesmu gatava kāzām. Pārējo laiks rādīs.

Pilnīgs murgs, 6 gadus čakarēt cilvēku uzturot cerību par kopīgu nākotni!! Nekad nesapratīšu kapēc būt kopā ar kādu tikai kopā būšanas pēc...Jau sen bij laiks savākt mantas un sākt jaunu dzīvi, nebojājot to citiem un sev..

Prieks par Tevi, Dzervenes.
Tādi komentāri kā no "Dafnijas" nav uzmanības vērti.

Saprotu, ka daudzas meitenes šeit nesaprot situāciju līdz galam. Nevēlējos iedziļināties detaļās, lai stāstījums nesanāk pārāk sarežģīts. Ne jau 6 gadus es draudzējos ar domu, ka nekad neveidošu ar viņu ģimeni un neprecēšos. Nē! Tā tas nebija. Draudzējāmies, jo bija kopā labi. Tomēr pēdējos gados attiecības pasliktinājās, sākās rutīna, likās, ka varētu būt labāk un bija dažādi konflikti - savi kalni un lejas un tā rezultātā, kam izgājām cauri - jūtas palika vēsākas pret viņu, domas par kopīgu nākotni pazuda, sākās citas domas. Viņš man jau iepriekš bija jautājis par kāzām, teicu, ka gribētu, bet kaut kad tālākā nākotnē un izvairījos runāt smalkāk par to.
Sāku domāt, ka liela daļa cilvēku nemaz neprecas aiz mīlestības, bet pieraduma vai ērtības pēc. Ne jau visiem tā mīlestība ilgst mūžam. Mēdz notikt, ka jūtas gaist un cilvēki rīkojas pieraduma dēļ, jo nākošais šāds solis būtu loģisks, galu galā kopā pavadīts tik ilgs laiks, kopīga iedzīve, kopā dzīvošana utt. Vai tiešām visi pāri, kuri apprecas pēc vairākiem gadiem to dara mīlestības dēļ nevis citu iemeslu dēļ?