Iemesli un pārējais

Šis labi parāda, cik daudzas no jums ir uzaugušas sūdīgā ģimenē un, cik maz jums ir ielikuši vecāki. Tāpēc labi vien ir, ja jūs nevairosieties tālāk, jo neko jau jūs bērniem iedot nevarat.

Bet tu nevari nevienam cilvēkam piespiest otru mīlēt, pat, ja ļoti ļoti gribas mīlēt, var nesanākt iemīlēt. Tad varbūt labāk ir neradīt nevienu bērnu, nekā radīt nemīlētu bērnu, kurš visu dzīvi dzīvos ar agresiju, kompleksiem, naidu pret citiem cilvēkiem, utt.?

Jā, dažiem labāk ir neradīt bērnus.
Tikai nevajag rakstīt palagus ar muļķībām, ka bērnus rada lai tie vecākiem kalpotu vecumdienās, vai arī noturētu vīru ģimenē, vai tas ir kā pienākums sievietei.
Tas izklausās kā neveikli attaisnojumi bezbērnu dzīvei. Dzīvo kā gribi.

Šis labi parāda, cik daudzas no jums ir uzaugušas sūdīgā ģimenē un, cik maz jums ir ielikuši vecāki. Tāpēc labi vien ir, ja jūs nevairosieties tālāk, jo neko jau jūs bērniem iedot nevarat.

Apgalvotājs noteikti par sevi ir pretējās domās, bet nepamatoti. Ja vienšūņi tevi būtu mīlējuši, viņi tevi būtu nosaukuši par Infuzoriju Tupelīti.

Daudziem komentētājiem te ir tāds naids un egoisms, kuru īsti nevar saprast. Kāpēc jāmeklē attaisnojumi, ja negribas bērnus.

Jēziņ, šī diskusija taču ir tieši par iemesliem, kāpēc negrib bērnus (t) Nu, tad tieši to arī cilvēki savās atbildēs raksta.

uj, esmu ar par so domajusi, iemesli daudz:
1.) Nevar tikt pie berniem, tapec saka, ka negrib
2.) Vienkarsi nepatik berni
3.) Doma, ka berni izjauks karjeru un tikai trauces
4.) Nevar atrast normalu partneri ar ko radit bernus
5.) Negrib bojat figuru
Dazi diezgan traki un mulkigi, bet ta tas ir..

Nevienmēr tas, ka cilvēks negrib bērnus, nozīmē, ka audzis sliktā ģimenē un nav saņēmis mīlestību. Bet, jā, laikam es īsti nespēju iedomāties savu dzīvi bez bērniem. Es ar vissiltākajām sajūtām atceros savu bērnību, svētkus, kopā būšanu ģimenē, dažādas tradīcijas. Tas viss, ko pati esmu piedzīvojusi, viennozīmīgi ietekmē manu vēlmi pēc bērniem un tās siltās kopā būšanas. Tomēr par spīti tam, pašlaik, joprojām manos 30, mans egoisms un vēlme pēc brīvības, kā arī sasniegumiem biznesā, ir guvis virsroku un joprojām bērni man vēl nav. Laiks rādīs, vai būs un kad būs :)
Jāpiekrīt gan, ka lasot Daenerys1 komentārus dažādās diskusijās, tiešām paliek skumji, ģimene ne tāda, dāvanas ne tādas, kolēģi to, draudzenes šo. Visu laiku viss ir slikti. Grūti tā dzīvot laikam.
Man tiešām žēl tos cilvēkus, kas auguši nelaimīgās ģimenēs un pēc tam visu mūžu ir šādi neapmierināti ar visu pasaulē notiekošo.

Tikai nevajag rakstīt palagus ar muļķībām, ka bērnus rada lai tie vecākiem kalpotu vecumdienās, vai arī noturētu vīru ģimenē, vai tas ir kā pienākums sievietei.
Tas izklausās kā neveikli attaisnojumi bezbērnu dzīvei. Dzīvo kā gribi.

Perfekti teikts, jo šie (un citi) nebūt nav iemesli, kāpēc negrib bērnus, bet runas par to, kāpēc citiem, kam ir, ir šis vai tas ''patiesībā''!

kampanella, tam jau forums domāts, lai anonīmi pasūdzētos :-P Kuru gan interesē tas, ka es šodien ēdu īpaši garšīgu mandarīnu?
*
Bet es nesaprotu, kā jūs tā varat zināt un "uz aci" noteikt, ka cilvēki bērnu radīja, lai viņš viņiem kalpotu vecumdienās, vai lai noturētu vīrieti, vai arī, piemēram, kā jūs varat tā droši apgalvot, ka starp diviem cilvēkiem nav "īsta" mīlestība? Kas vispār ir īsta mīlestība? Skalā no 0% (neitrāla attieksme) līdz 100% (eiforiska mīlestība), kā jūs varat zināt, tas pāris viens otru mīl uz 2%, 37%, 75% vai 99%? Bet varbūt pāris, kur viens otru mīl uz 50%, ir vispiemērotākais bērnu radīšanai, jo tur divi cilvēki visprecīzāk spēj sadalīt ģimenes pienākumus un atbildību?
Es tomēr gribu zināt to "metodoloģiju", pēc kuras jūs nosakāt, ka viens vai otrs cilvēks ir izvēlējies radīt bērnu tāpēc un tāpēc. Nenoliedzu, ka ir visādi gadījumi un iemesli, bet atkal... kā jūs zināt? :-D

Bet tu nevari nevienam cilvēkam piespiest otru mīlēt, pat, ja ļoti ļoti gribas mīlēt, var nesanākt iemīlēt. Tad varbūt labāk ir neradīt nevienu bērnu, nekā radīt nemīlētu bērnu, kurš visu dzīvi dzīvos ar agresiju, kompleksiem, naidu pret citiem cilvēkiem, utt.?

Pašai laikam tev personīgi šī sliktā pieredze, kur viss ar visiem nogājis pagalam reizi, bet tam gan jau ir iemesli, kuras varētu atrakt un tikt galā ar visu neapmierinātību ar cilvēkiem, ģimeni, tantēm, sūdiem, ko nes, mēsliem, ko atļaujas pateikt utt. Nespiežu, neaicinu, protams, bet varbūt ir vērts apdomāt.

Daži ir dzirdējuši 3 situācijas no dzīves, ģimenes paziņu draugu lokā un laikam pieņem ka tā ir visiem.

Nu taču vienkārši zina par citiem, kuri gadījumi ir vairumā, kuri mazumā, kā biežāk, kāpēc utt.

Piederu pie tām, kas, jo vecākas kļūst, jo skaidrāk saprot, ka bērnus negrib. Jo:
- man ir ļoti lielas prasības un vajadzība pēc privātā laika un telpas, bērns to ierobežotu vismaz uz padsmit gadiem;
- jau šausmas metas lasot, dzirdot par dzemdībām, grūtniecības, pēcdzemdību komplikācijām, kur nu to vēl piedzīvot;
- neteiktu, ka nepatīk bērni kā tādi, bet nepatīk ar viņiem darboties, mācīt, rotaļāties utt.

es nesaprotu, kā jūs tā varat zināt un "uz aci" noteikt, ka cilvēki bērnu radīja, lai viņš viņiem kalpotu vecumdienās,

Kā to var nesaprast, sarunās taču tas izpeld. Piemēram, man saka, ka man vajagot bērnu, kā argumentu minot, lai vecumdienās nebūtu viena. Tur taču uzreiz skaidrs ar kādu motīvu pašai bērni radīti. Citreiz kāda pasaka, ai, nekas, ka vīrietis aizgāja, man vismaz neesmu viena, man ir bērniņš, tas man uz mūžu utt., skaidrs, ka bērns radīts kā līdzeklis vientulības kliedēšanai, ne kā cilvēks, kas laižams savā dzīvē.

Citreiz kāda pasaka, ai, nekas, ka vīrietis aizgāja, man vismaz neesmu viena, man ir bērniņš, tas man uz mūžu utt., skaidrs, ka bērns radīts kā līdzeklis vientulības kliedēšanai

Es, protams, neko nezinu par konkrēto gadījumu, bet tīri teorētiski var būt arī tā, ka bērnu laida pasaulē, lai mīlētu, bet ar šādu izteikumu mierina sevi. No no sērijas "nokritu no jumta, stulbi, bet vismaz iekritu siena kaudzē, forši".
Es zinu daudzus cilvēkusi, kuri tiešā un atklātā tekstā saka, ka radījuši bērnus, lai vecumdienās ir, kas parūpējas (vairāki mana vīra draugi, piemēram), bet neuzskatu, ka ir daudz tādu cilvēku pasaulē, kas vispār tik tālu aizdomājas. :-D Tas jau pēc biznesa projekta izklausās, no vienas puses stulbi, no otras puses tas jau ir pat advanced. Ja uztaisītu līdzīgu cosmo diskusiju "kāpēc jūs gribat bērnus?", domāju, ka vairums rakstītu, ka tāpēc, ka bērni vienkārši ir foršiņi. Un tas jau ir visparastākais instinkts.

Kā to var nesaprast, sarunās taču tas izpeld.

Un kurš tad izvērtē, vai teiktais ir nopietni, vai teiktais nav pārprasts, vai vispār pateikts kaut kas, daudz nedomājot. Tā visa ir cita cilvēka interpretācija.

Citreiz kāda pasaka, ai, nekas, ka vīrietis aizgāja, man vismaz neesmu viena, man ir bērniņš, tas man uz mūžu utt., skaidrs, ka bērns radīts kā līdzeklis vientulības kliedēšanai, ne kā cilvēks, kas laižams savā dzīvē.

Kaut vai šeit - varbūt skaidrs tieši, ka bērns ir svarīgs, mīl to, neskatoties ne uz ko utt.

Šis labi parāda, cik daudzas no jums ir uzaugušas sūdīgā ģimenē un, cik maz jums ir ielikuši vecāki. Tāpēc labi vien ir, ja jūs nevairosieties tālāk, jo neko jau jūs bērniem iedot nevarat.

No kurienes tāda agresija?
Vspār piekrītu Sadie komentāram par to, ka

gan sveši, gan pazīstami cilvēki nereti pārāk bieži izskata par nepieciešamu obligāti izteikt savu viedokli par lietām, kuras uz tiem vispār neattiecas.

un viņas piemēriem par to, ka, lai kā Tu neizvēlētos dzīvot, vienmēr atradīsies kāds, kuram tā izvēle liks raukt degunu.

Par to, kas uzpeld sarunās - es tam īpašu nozīmi nepiešķiru. Pati varu daudz atbildēt puspajokam vai 100% jokojoties un man nebūtu nemazākā vēlme padziļināti izklāstīt iemeslus daudzām manām dzīves izvēlēm (tas vienkārši būtu garlaicīgi un gari gan man pašai, gan klausītājam).

Sava pazinu loka esmu ieverojis, ka cilveki saka, ka negrib bernus dazadu iemeslu del.
1.Finanses nav pietiekosas, lai pietiktu vel berna uzturesanai.
2.Nav atrasts stabils partneris. (paslaik apkart daudzas ap gadiem 30 nav precejusas, jo vai nu izvelas dzivot vienas, jo nav nopietns partneris, vai vnk ilgstosas attiecibas neveidojas)
3.Nesanak tikt pie berna.
4.Viss butu kartiba, bet bernus vnk negrib.

Par bērnu jautājumu kā tādu runājot, būtu jau labi, ja visi vecāki savus bērnus apzināti radītu kā savas mīlestības augli. Bet pārāk bieži tā nemaz nav...

Nav jau nav, bet tas nenozīmē, ka bērns izaugs mazāk laimīgs, aprūpēts un mīlēts. Ir izteikti ģimeniski vīrieši, kuru dzīves mērķis ir būt ģimenes galvai, atbildīgam un veiksmīgam, vismaz 2 bērnu tēvam, bet sievai jābūt labam "ražotājmateriālam" (es gan negribu nevienu aizvainot). Pazīstu tādus divus, viens ir attāls radinieks, otrs - bijušais kursabiedrs. Tādos gadījumos ir vēlme apprecēt kārtīgu sievu, ar nelielu vai neesošu bijušo attiecību pieredzi, saimniecisku un mājsaimnieces tipa. Abpusēja mīlestība nav noteicošā. Vienreiz man viens 50 plus vīrietis teica, ka savu sievu nekad nav mīlējis, bet ļoti viņu ciena par to, ka ir laba māte abu bērniem. Nu vai tad nav arī dzirdēts par večiem, kuri gadiem krāpj savas sievas, bet nekad neaizies pie tās gaisīgi foršās mīļākās, kas viņu tik ļoti saprot, jo ir taču sieva, bērnu māte - tas ir pieradums, siltums, ģimeniskums, bērni, mājas un miers. Respektīvi, pat ja tas bērns nav vecāku mīlestības auglis, bet gan rūpīgi apčubināts projekts, ne vienmēr tas bērns no tā diži cietīs.

Londa9
Man jau no domas vien par tādiem tipo 'ģimeniskiem vīriešiem', kas ir labi mamuta nesēji, bērnu taisītāji un kārtīgi vakariņu ēdāji, BET ar gaisīgu ilggadīgo vai īslaicīgo mīļāko, ko apciemo pusdienu pārtraukumos vai nedēļas nogalēs, vemt gribas. Te ir pamatīgas neprecizitātes tai apzīmējumā 'ģimeniskie vīrieši'. Neuzskatu tādus par vīriešiem, kur nu vēl ģimeniskiem. Sievas? Nu, ja ir tik akla, ka deguna galā pieļauj krāpšanu, lai tik skaitītos ar statusu 'precēta' un 'laimīga sieva', tā ir pašas izvēle.
.
Un neuzskatu, ka tādā melu, izlikšanās un dubultās morāles atmosfērā tas bērns labi jutīsies savā bērnībā. Bērni ļoti labi visu redz, saprot un zina - no bērniem neko neviens vēl nav noslēpis. Tie ir pieaugušie, kas saviem bērniem māca, ka būt nelaimīgiem ir pieņemami, ka melot ir ok, ka dzīvesbiedru krāpt ir norma. Un pēc tam tādu vecāku bērni gadiem dzīvojas pa psihoterapijas or smth kabinetiem.
.
Tad jau labāk lai godīgi izšķiras, maksā alimentus un dzīvo ar savu gaisīgo mīļāko. Bet kam tādam jau tie 'ģimeniskie vīrieši' ir par gļēvu un vāju. :-P