Iemesli un pārējais

redzu apkārt pàrus ar berniem - raujas darbos kā traki, lai uzturētu bērnus, līdz ar to rodas nesaskaņas, paši pārguruši, negulejusi. Neredzu iemeslus steigties. Bet mani personīgi vairāk attur finanses. Zinu ja būtu finansiāla stabilitāte, ka arī ar bērnu varētu paņemt aukli, aizbraukt ceļojumā vai vai darit visu to pašu +/- ko pirms tam un dzīvot bez iespringuma. Tad noteikti manas domas būtun par labu bērniņam. Pagaidām esmu pie tām, kuras nevēlas. Jo liekas ka dzīve tikai sarežģītos ar bērnu, nevis ienāktu prieks kā tam būtu jābūt.

Es to pašu gribēju pieminēt, ka mūsdienu pārapdzīvotajā pasaulē labi vien ir, ka ir arī cilvēki, kas nevēlas bērnus.
Pati gan ļoti vēlos, bet vēl nav īstais laiks.

Mana dzīve ir pietiekami piepildīta un interesanta, es nejūtu vēlmi tajā iesaistīt vēl kādu.

Daudzas, kas tā raksta, nemaz nedzīvo tik piepildītu un amazing dzīvīti. Smuks un nenormāli pārcentīgs Instagram, kafijas dzeršana un kūkas, Michael Kors somiņas man gan nesaistās ar interesantu dzīvi, bet nu katram savs. :-)

Man skiet, ka bernam mana dzive nav vietas, vismaz sobrid. Manu ikdienu aizpilda partneris, darbs, sporta zale, hobijs un atputa, vai es gribu kaut ko no ta visa pastumt mala, lai veltitu laiku bernam? Ne. Ari finasnses var but labs iemesls, es nesudzos par saviem ienakumiem, bet noteikti saktu sudzeties, ja pieteiktos berns.
Nedaudz smiekligi, ka diskusijas temats ir «Kapec nevelaties bernus» un vienmer ieradisies kada, kura sludinas «Kapec bernus ir jagrib». Ari dzive esmu noverojusi, ka visbiezak maminas sludina, ka negribet bernus nav normali, kamer sievietes bez berniem savu viedokli nevienam neuzspiez. Nekad neesmu dzirdejusi, ka kads izteiktu lidzjutibu, ka kadam parim pieteicies berns, bet, ja tev berna nav - nabadzite, partneris nemil, naudas nav, pieaugusi neesi utt..

Šitā gaudošana par pasaules pārabdzīvotību, ūdeni, gaisu un visu to... (Nav personīgi) gribās kam tādam ticēt - lūdzu.

Tu jau nekad neesi izcēlusies ar īpašu gudrību, bet tagad vēl vairāk parādīji savas skaidas galvā.

Tas ir apmēram tāpat kā neizmantot smadzenes
Bet paskatoties apkārt, man drīzāk šķiet, ka vairāk cilvēku neizmanto smadzenes nekā dzemdi :-) Es par pasauli kopumā un cilvēka morālo attīstību.

Neticas, ka iemesls skan: tā tas ir un viss

Bet lai cik dīvaini tas kādam arī neliktos, tās tas bieži vien arī ir. Man pāri 30 un nevienu sekundi savā dzīvē neesmu gribējusi māte. Pie tā, ka daudzi uz mani skatās kā uz dīvaini, jau sen esmu pieradusi, "egoiste" ir vārds ko dzirdu gandrīz vienmēr, kad šis temats tiek aizskarts un priecājos, ka man paveicies apprecēt vīrieti, kam ir tādi paši uzskati uz vairošanos.
Uzskatu, ka bērni jārada tikai tad, ka cilvēks viņus patiesi vēlas, nevis tāpēc, ka "nu jau būtu laiks", "nu jau tie gadi nāk", "nu jau visiem ir un man nav".
Tādēļ ir izjukušas draudzības ar kādreiz it kā normāliem cilvēkiem, kurus nez kāpēc neinteresē nekas cits kā mana dzemde un ne par ko citu ar mani viņi vairs parunāt nevar. Man nav nekādu iebildumu pret vecākiem - novēlu visiem spēcīgas un veselas visiem ģimenes, bet man ir iebildumi pret tiem cilvēkiem, kas redz tikai savu dzīves modeli kā vienīgo pareizo, kas uzskata, ka pazīst mani labāk kā es pazīstu sevi un man vajag tieši tās pašas lietas ko viņiem, lai es būtu laimīga.

Uzskatu, ka bērni jārada tikai tad, ka cilvēks viņus patiesi vēlas, nevis tāpēc, ka "nu jau būtu laiks", "nu jau tie gadi nāk", "nu jau visiem ir un man nav".

+++

Nūuu, man tas liekas kinda stulbs jautājums kāpēc visiem nav vienādi :D it kā katram ir sava dzīve, kurā ir sava vērtību skala, katram savi uzskati izveidojošies.
Es negribētu bērnus jo neesmu tam morāli gatava, un protams finansiālais stāvoklis nebūt nav tik liels. Varbūt tālā nākotnē kaut kad.

Daudzas, kas tā raksta, nemaz nedzīvo tik piepildītu un amazing dzīvīti. Smuks un nenormāli pārcentīgs Instagram, kafijas dzeršana un kūkas, Michael Kors somiņas man gan nesaistās ar interesantu dzīvi, bet nu katram savs.

bet prtasm cosmo abak zina ka kada svesniece sava zive juats, ja juats laimiga unn pielidita tad cosmo teiks NEEE tu ta nejuties gan...mes zinam labak..tacu beidziet citu vieta izdomat pasakas

Arī es esmu no tām, kas tiešām bērnu negrib. Es vnk neesmu tam radīta, neesmu tāda, kas varētu mājas nosēdēt ar bērnu. Man patīk strādāt, man patīk izklaidēties un šādā ziņā būt brīvai. Un par laimi mans draugs arī bērnu nevēlas. bērni, manām radiniecēm ir, un man pietiek, ka varu pa brīvdienām aizbraukt ciemos pie viņiem. :-D

Un ja runā par suni, šobrīd tas nav iespējams, bet kādreiz suni gribētu, bet tiešām, nejau lai viņš būtu bērna vietā.

Daudzas, kas tā raksta, nemaz nedzīvo tik piepildītu un amazing dzīvīti. Smuks un nenormāli pārcentīgs Instagram, kafijas dzeršana un kūkas, Michael Kors somiņas man gan nesaistās ar interesantu dzīvi, bet nu katram savs.

Principā daudzas ar bērniem arī nedzīvo baigo amazing dzīvīti ar mega piepildījumu. Smukie un pārcentīgie insta mom un insta baby profili arī daudziem nesaistās ar interesantu dzīvi. Drīzāk kompleksainām būtnēm ar uzmanības deficītu.

Sāpīga tēma. Man tūlīt 28, bet jūtos uz 24 - sīka un bērnišķīga. :D Bet reālais vecums sauc: "Beidz gulēt! Ieņem zemo startu un sāc dzemdēt!"
Manī ir 50/50. Puse piekrīt iepriekš rakstītajam par to, ka nav vietas manā dzīvē bērnam, kā arī to, ka esmu egoiste, kas grib dzīvot sev. Turklāt, man ir bail novecot, kļūt pieaugušai. Kamēr nav bērnu, tikmēr pats jūties mūžīgais bērns (tajā labajā nozīmē) . Otra puse "jažematj!" (kriev.) grib būt kā visi - gribu grūtniecību, gribu mazu sīci, kas ierāpjas klēpī un aizmieg, gribu dot un sniegt bērnam tādas rūpes, kādas sniedza man mana mammīte.
BET mani biedē tas, ka no tā brīža visu atlikušo dzīvi man būs jādzīvo 2 dzīves - sava un bērna dzīve (ar visiem uztraukumiem un pārdzīvojumiem viņa skolas laikā, pēc tam pusaudžu laiks, tad pārējais..).
Īsāk sakot, tizla dilemma. Vīrs nevar iedomāties dzīvi bez bērniem, bet es tīri labi varu iedomāties arī dzīvi vienatnē uz kādas siltas salas :D

Es bērnus sāku pamazām gribēt tikai tagad, kad esmu apprecējusies, abiem ar vīru ir stabili un pietiekami lieli ienākumi un ir sava nevis īrēta dzīvesvieta. Pirms tam bērns man būtu dzīves lielākā traģēdija. Jo es nesaprotu, kā var gribēt bērnu, ja nav blakus uzticama, mīloša vīrieša (vīra nevis drauga) un pietiekamas finanses, lai uzturētu sevi un bērnu un vēl paliktu pāri. Nē nu gribēt jau var, bet vajag taču domāt ar galvu.

Ari dzive esmu noverojusi, ka visbiezak maminas sludina, ka negribet bernus nav normali, kamer sievietes bez berniem savu viedokli nevienam neuzspiez.

Interesanti, vismaz šajā forumā esmu lasījusi par to, cik dzīvnieciski ir vēlēties bērnu (“dzīvnieciski” bija nepārprotami negatīvā nozīmē raidīts vārds), par to kā jaunās māmiņas degradējas un līdzīgus komentārus nevienu reizi vien. Jā, citur esmu lasījusi par to, ka sieviete nav sieviete, ja viņai nav bērns, kas liekas tikpat muļķīgi (?), bet īsti nepiekrītu, ka sievietes bez bērniem nekritizētu citu dzīves izvēles. Sadzīvē nav gadījies tā konstanti dzirdēt ne vienu, ne otru, kas, protams, priecē.
Par tēmu - man liekas, ka vecums, materiālie apstākļi, dzīvesstils, attiecības ar partneri var ietekmēt šo “gribēšanu”, bet ticu, ka var vienkārši negribēt bērnu un “tā tas ir un viss”. Manuprāt, tas ir viens no lēmumiem (jā vai nē bērnam),kas katram individuāli jāpieņem, balstoties uz tīri egoistisku vēlmi un savu reālo iespēju apsvēršanas (īpaši, ja izvēlās bērnu), jo atbildība par sekām jāuzņemās būs katram pašam.

Jā, citur esmu lasījusi par to, ka sieviete nav sieviete, ja viņai nav bērns, kas liekas tikpat muļķīgi (?), bet īsti nepiekrītu, ka sievietes bez bērniem nekritizētu citu dzīves izvēles.

Varu atbildēt par sevi - tā ir atbildes reakcija uz nepārtrauktajiem jautājumiem "nu kāāāā var negribēt bērnu?". Es nevienam nejautāju, kāpēc viņam ir bērni, bet bērnu vecāki uzdod jautājumus par reprodukciju jau uz nepieklājības robežas.
Kaut vai šī tēma - tas ir izbrīns par cilvēkiem, kuri negrib bērnus, šī tēma tiek apspriesta regulāri un bērnu negribētāji preparēti kā vardes ( neaizmirsīsim arī par aģitāciju vairoties, jo tā ir PAREIZI ). Cik bieži bērnu negribētājas atver līdzīgas tēmas par māmiņām?

Blakus diskusijā cenšas atrunāt autori no bīgla ņemšanas dzīvoklī, jo lielas rūpes, bet bērnus, redz, visiem jāgrib. Tas, ka tā ir milzīga atbildība uz dzīvi, milzīgs sava laika, finanšu un bieži vien veselības patēriņš, nav arguments negribēt bērnu, jo tas taču ir instinkts. Protams, beznosacījuma mīlestība un dzīves piepildījums tiek minēti kā nenovērtējami plusi. Negribas kaut kā tādu dzīves piepildījumu, gribas savu laiku, brīvību un privāto telpu, izvēli, ko darīt. Un nevajag muldēt, ka bērns neierobežo, bet iedvesmo. Ierobežo neizturami. Ar bērnu es nevarētu darīt visu to, ko daru - ne pilnvērtīgi studēt, ne dzīvot mēnešiem ārzemēs, ne gatavoties dalībai konferencēs, ne strādāt un studēt pilnu laiku abās vietās (jā, tas manu dzīvi piepilda), un, galu galā, gatavot tikai to, ko vēlos, vakaros mierīgi lasīt grāmatu un brīvdienās celties, cikos gribu un darīt to, ko gribu. Kaut nedarīt neko.

Daudzi vienkārši nesaprot, ka bērns ir ļoti nopietna lieta. Un mēs ar līgavaini esam secinājuši, ka tie, kas agri rada bērnus ir saviem mērķiem, cilvēki, kam ir garlaicīga dzīve. Un draugi, kas saviem vecākiem ir dzimuši ap 30 gadiem, ir daudz nopietnāki un vairāk savā dzīvē sasnieguši, nekā tie, kas dzimuši saviem vecākiem - arī bērniem ap 20-24.
Ir jāveltī daudz enerģijas, lai izaudzinātu gudru bērnu. Un tik maz vajag, lai beigās sanāktu pastulbs cilvēks bez savām smadzenēm. Un tieši tāpēc, ka tā ir tik liela atbildība, mēs vēl nevēlamies bērnus. Jāīsteno savas ambīcijas un savi sapņi, Jāpadzīvo vienkārši sev. No visiem pāriem ar bērniem, tikai no viena pāra var mācīties, kā audzināt bērnus. No pārējiem, kā to nedarīt...

Busim atklati, ir normali gribet bernu un ir normali - negribet. Ja ir tema par to, kapec negribas, tad savu viedokli ari izsaka un pamato, ja ir tema par bernu piepildijumu un paperiem, es personigi, tur nelienu.. Vislielaka netaisniba ir ta, ka biezi vien tas, kuras grib, nevar, bet tas, kuras negrib - iekrit.:-/