Aukstie latvieši

ņai ir pielipis amīšiem raksturīgais mūžīgi platais smaids, nepieciešamība draudzēties ar visiem, apjautāties,

es ceru tu saprti ka smaidi tur ir nereti makslig, un uz jautajumu ka iet vienmer jaatbild paldies, labi...neveisn i nedoma stastt ka teisam iet slikti va ar nevelas dzirdet patieso atbildi. LV tomer citadak, patiesa ja smaida nos irds, ja jauta ka iet tad tiesam ir vairuma gadijumu velas zinat ka tev patiesam iet..;-)

Ir kultūras, kur vienkārši tā ir jādara - ir pieņemts ''čau'' vietā teikt daudz ko vairāk - jau minētos, kā iet, vai viss labi, kā palīdzēt, bet tiem vārdiem ir tikai tāda pati nozīme kā ''čau''. Un tikai pēc visa šī ievadteātra seko saruna.

Latvietis nav auksts, latvietis ir kluss un ieturēts. Ja latvieti uzrunā vai, ja latvietis redzēs, ka kādam ir nepieciešama palīdzība, viņš būs atvēries, sirsnīgs un izpalīdzīgs. Jā, latvietim nepiemīt viltus smaidi un cukura bārstïšana, lai patiktu katram svešiniekam. Bet brīdī, kad latvietis būs atvēries komunikācijai, viņa sirsnība un labvēlība būs patiesa. Latviešu tauta zina, kā ir, ja ir grūti un ir nepieciešama palīdzība. Mani novērojumi liecina, ka grūtā brīdī latvietis savu pēdējo maizes šķēli pārlauzīs uz pusēm un pusi atdos to kādam, kam vajag palīdzību.

Man šķiet, tā ir daļēji ziemeļnieciskā rezervētība, kas nozīmīga mūsu mentalitātes sastāvdaļa, un daļēji padomju audzināšanas sekas. Mūsu vecāku paaudze auga laikā, kad nepareizs izgājiens vai izteiciens varēja beigties visai bēdīgi un nemitīgi tika kultivētas aizdomas pret visu citādo, atšķirīgo un ar sapuvušo rietumu kapitālismu saistīto. Un sabiedrības zemapziņā tas viss tiek nodots tālāk - tāpēc citas kolēģes kaktā aprunā tavu atvērto un dzīvespriecīgo kolēģi, jo kā nu viņa tā, ne tā kā mēs. Tepat jau rīdzinieces tekstā skaidri var redzēt - tie amīšu smaidi ir feiki, netici viņiem, viņi ir slikti un citādi, ne tā kā mēs, jo mēs esam īsti. Protams, savējo un svešo dalīšana tieši neizriet no padomju mantojuma, galīgi nē, bet tas, manuprāt, ir bijis pastiprinošs faktors. Jo nu ne jau mēs vienīgie tādi drusku atsaldēti esam - tie paši somi u.c. skandināvi ir tādi paši, tikai viņi pārāk par to neuztraucas.

rīdzinieces tekstā skaidri var redzēt - tie amīšu smaidi ir feiki, netici viņiem, viņi ir slikti un citā

neizdoma pasaks citu vieta ludzu! Un ladi ko saka citi. Nav slikti vai labi.. ir citadaki , bet to ka pierasts smaidit nostpa un jautat ka iet, veleoties zinat isto atbldi to ka zin visi... LABRIT... :-P

Ir kultūras, kur vienkārši tā ir jādara - ir pieņemts ''čau'' vietā teikt daudz ko vairāk - jau minētos, kā iet, vai viss labi, kā palīdzēt, bet tiem vārdiem ir tikai tāda pati nozīme kā ''čau''. Un tikai pēc visa šī ievadteātra seko saruna.

tiesi ta, un smaidit esot sabiedrba nonsopat ari ir kulturas sastavdala... kur ta to vel nezin?:-O:-O:-O

grūtā brīdī latvietis savu pēdējo maizes šķēli pārlauzīs uz pusēm un pusi atdos to kādam, kam vajag palīdzību.

un pēc tam uzvedīsies tā it kā tu viņam būtu pus miljonu parādā. :-D No sērijas "es tev toreiz tā, tagad tu man nevari to un šito"
Es esmu ļoti auksta, pat ja salīdzina starp latviešiem. Neuzskatu, ka esmu slikts vai nejauks cilvēks, bet vajadzība pēc kontaktiem ar citiem man tiešām ir minimāla.
Kopumā latvieši liekas ļoti žultaini, neteiktu, ka visas vecuma grupas, bet vairāk tie, kas 45...65-gadnieki.

Ai, man besī tā saucamā "latviešu mentalitāte", un es priecājos, ka manas paaudzes un jaunākiem cilvēkiem tā ir novērojama arvien mazāk un mazāk. Viss tas drausmīgais negatīvisms, vissirslikti un cilvēku aprunāšana par kaut kādiem absolūti nesvarīgiem sīkumiem. Daudzviet ārzemēs ir pavisam cits noskaņojums. Tā uzskatāmi atšķirību sajutu vienreiz, atgriežoties no ceļojuma un Franciju, autobusā no lidostas. Iepriekšējo nedēļu biju pavadījusi brīnišķīgā noskaņojumā, ceļojums bija izdevies un tur es tieši biju piefiksējusi to, ka cilvēki apkārt smaidīgi, apmierināti ar dzīvi, laipni, pasveicina tevi, ļoti atsaucīgi, ja paprasi palīdzību kaut ko atrast... Tā nu es pati tāda smaidīga un priecīga iekāpju autobusā, lai brauktu uz mājām, un tur jau cilvēkiem tie neapmierinātie, aizkaitinātie skatieni. Kāpjot ārā, kaut kāda tante uzmin man uz kājas un velta man tādu stink eye, it kā es šai būtu kaut ko nodarījusi. Vai, piemēram, Vācijā sanāca dienu ceļot vienai pašai - laikam pa brīdim izskatījusies "pazaudējusies", vietējie paši nāca klāt un jautāja, vai var palīdzēt atrast kaut ko utt.
Un parasti šitā tipa cilvēki arī saka to pašu, ko Rīdziniece, tipa tā visa laipnība ir mākslīga, īstenībā viņiem zem tā platā smaida ir vesela čupa ar problēmām un patiesībā tu viņiem dziļi riebies, patiesi ir tikai tie cilvēki, kas visu laiku čīkst un aprej cilvēkus ne par ko... Nu, man šķiet, ka tās visas ir muļķības. Ir tikai normāli būt ieinteresētam apkārtējos cilvēkos - nav nekas pārcilvēcīgs pasveicināt cilvēku, pasmaidīt, apjautāties par kaut ko, mazliet parunāties. Tas nenozīmē, ka tagad ir jākļūst par labākajiem draugiem uz mūžu, bet tā ir normālas, veselīgas socializēšanās daļa! Nevis domās piecreiz nokritizēt nepazīstamu cilvēku, izdomāt, ka gan jau tāpat kaut kāds tirliņš, un glūnēt caur pieri. Un par to, vai "patiešām grib zināt, kā tev iet" - nu, tur ir jāfiltrē, kādas ir attiecības. Pirmoreiz satiekot cilvēku vai esot attālu paziņu līmenī - nu, kāpēc tādam cilvēkam būtu jāuzkrauj savas problēmas? Man ir bijis tā,ka satieku bijušo klasesbiedru vai kursabiedru, un uz jautājumu "kā iet" saņemu kaut ko no sērijas "ai, sūdīgi, darbs riebjas, alga maza". Nu, un ko diez tādam nejauši satiktam cilvēkam ar šādu informāciju darīt? Ne es tur varu ko palīdzēt, ne dot kādu padomu momentā uz vietas!
Bet, no otras puses - valstīs, kur ir labāks dzīves līmenis nekā Latvijā, arī ikdienā problēmu ir mazāk. Un līdz ar to arī attieksme pret dzīvi kopumā likumsakarīgi veidojas pozitīvāka. Ceru, ka tas pamazām notiek arī šeit.

Ai, man besī tā saucamā "latviešu mentalitāte", un es priecājos, ka manas paaudzes un jaunākiem cilvēkiem tā ir novērojama arvien mazāk un mazāk. Viss tas drausmīgais negatīvisms, vissirslikti

:-D:-D:-D:-D
te var no jusm teisi to viss slikti majas lasit... un katru dienu kada tema ... pat celojumu tema VISS SLIKTI skan tiesi no jaunakam:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D

ā smaida ir vesela čupa ar problēmām un patiesībā tu viņiem dziļi riebies, patiesi ir tikai tie cilvēki, kas visu laiku čīkst un aprej cilvēkus ne par ko...

kas par negativu domasanu tev:-O nekur to neteicu, ja cilveki smaida, bet dvessele varbut vini raud..ta tas domats...par aprunaanu vai ko citu sliktu es isteniba pat neiedomajos... tadi domajam ir katra tautaa:-P

Ir arī jautājums, vai tik pārspīlēti vajag būt ieinteresētam un līst citu dzīvēs. Nu ziemeļniekiem tas ir citādāk, tur var pelt vai priecāties, bet spāņu mentalitāte, piemēram, ir tāda, kāda tā ir, un mūsu temperaments ir tāds, kāds tas ir. Tur nevajag tagad speciāli ieslēgt tv un skatīties, kaut ko mākslīgi veidot un salīdzināt. Ja visi tā sāktu darīt šeit, mēs vienkārši nogurtu no tā, jo ir nu cits stils, raksturs tautai, vietai utt. Un man kaut kā nav ļoti daudz pazīstamu cilvēku, kas tikai kritizētu vai uz ielas par visiem domātu ko sliktu un ka tik ne tā paskatītos. Kaut kā pilnīgi normāli notiek komunikācija, socializēšanās arī ar nepazīstamu cilvēku - kaut vai par kādu atgadījumu kopīgi pasmejaties, pārmijat vārdus un ejat savu ceļu. Man nav bijis tā, ka ''tikai neskaties, nerunā, neej garām, ja nu kaut kas ne tā''. Pašiem ir tendence (jā, arī man tā gadās), kad iztulko pa savam vienkāršu acu skatienu, kur cilvēks vienkārši vispār neko nedomā, aizklīdis savās domās, ja paskatās virsū, bet kādam tā jau ir traģēdija. Tā kā žēloties un pašiem sevi nolikt kārtējo reizi neredzu jēgu.

es ceru tu saprti ka smaidi tur ir nereti makslig, un uz jautajumu ka iet vienmer jaatbild paldies, labi

Saprotu, jo tēmas aprakstā minēju, ka kolēģei pielipis amīšiem raksturīgais smaids un citas izpausmes, taču, manuprāt, viņa jau pēc dabas ir ļoti sirsnīga, atvērta un izpalīdzīga, nodzīvotie gadi ASV šo tendenci tikai nostiprinājuši.

latvietis savu pēdējo maizes šķēli pārlauzīs uz pusēm un pusi atdos to kādam, kam vajag palīdzību.

Skaisti. (l) Bet diemžēl, vai drīzāk par laimi, vēl nav nācies ko tādu pieredzēt.

latvietis savu pēdējo maizes šķēli pārlauzīs uz pusēm un pusi atdos to kādam, kam vajag palīdzību.

es ap akart sastpu vairuma tomer sadus cvekus, ari pati ta esmu darijusi , katrs blakus saredzam un sastopam laikam sev raksturigo..

Es gan uzskatu, ka visām tautām ir dažādu raksturu cilvēki. Ir gan sirsnīgie,izpalīdzīgie, gan ne tik foršie.
Pati laikam esmu aukstā latviete, jo man riebjas visu laiku smaidīt. Un vienmēr atradīsies kāds, kurš pārmetīs, kāpēc nesmaidu. Par izpalīdzēšanu gan tā nevarētu teikt. Sanāk arī svešiem izlīdzēt, par savējiem nemaz nerunājot.

Latvijā nav tāda ekonomiskā un sociālā situācija, lai visu laiku staigātu ar fake smaidiņu kā to dara amīši, tā kā jāsaprot ir latvieši! Kad latvieši ir jauki, tad tas ir patiesi un no sirds!

Elizabete. +++
Kad vēl dzīvoju Latvijā, arī biju vēsais latvietis, bet ne tāpēc, ka pati tāda gribēju būt, bet tāpēc, ka latviešiem raksturīgais vēsums, nereti pārlieliku lielā neapmierinātība un īgnums, atgrūda vēlmi mēģināt šiem cilvēkiem pietuvināties. Ne reizi vien, ejot pa ielu un smaidot, jo bijusi laba diena, pretī saņēmu neizpratnes pilnus skatienus, kuri lika justies tā it kā citu acīs būtu garīgi atpalikusi. Kopš paceļoju pa Eiropu, iepazīstot dažādas kultūras un tautības, sapratu, ka draudzīgums un atvērtība man ir daudz svarīgākas lietas kā mūžīgs vēsums un īgnums.
Bieži dzirdu par fake smaidiem utt.,utjp., bet teikšu tā - es daudz labāk jūtos, ja man kāds uzsmaida kaut vai to fake smaidu vai arī apjautājas kā man iet, pa ja tas ir tikai pieklājības pēc, nekā skatos uz pelēkām, neizteiksmīgām sejām un cilvēkiem, kuri skatās tā it kā būtu sajukusi prātā, kad uzsmaidu vai novēlu labu dienu sev nepazīstamam cilvēkam. Jā, man ir svarīgi smaidi, draudzīgas sarunas, apskāvieni un cilvēki, kuri, pat ja neesam savā starpā pazīstami, tomēr iesaistās sarunās, izpalīdz, nenovēršas, ja kādam citam vajadzīga palīdzība.
Lai nebūtu pārpratumu, gribu tikai pateikt, ka nerunāju par visiem bez izņēmuma. Katrā tautā ir gan foršie, gan ne tik foršie cilvēki, es tikai padalos ar saviem novērojumiem.

Es tiešām nesaprotu, kur jūs izrokat tos daudzos īgnos un neapmierinātos cilvēkus. Protams, katram gadās sliktās dienas, bet sev apkārt es to neredzu. Man svešinieks benzīntankā palīdzēja attaisīt aizsalušu benzīna bāku, pagājušajā nedēļā pilnīga svešiniece pienāca klāt un pateica, ka man ir ļoti skaisti zābaki, pat Super Neto pārdevējs smaidīja pats un man vēl joku izstāstīja. Jā, tie ir daži gadījumi, bet sliktas attieksmes gadījumu es vispār nevaru atcerēties.

Es esmu savā ziņā ļoti kautrīga pret īsti nezināmiem cilvēkiem vai nenesn iepazītiem. Ir cilvēki pret kuriem spēju atverties ,bet ir tā,ka nu nespēju atverties,kautkas vienkārši atgrūž.
Cilvēks itkā laipns,bet kautkas tajā cilvēkā nepatīk.
Ir tādi cilvēki,kas ienākot telpā spēj jau pozitīvu gaisotni ieviest,neko īpaši nedarot .
Man darbā ir divas kolēģes, viena nu vienkārši jau ieraugot viņu, garīgais uzlabojas, viņa vienmēr nāk smaidīdama , ir pozitīva, sajūta ka no viņas enerģija virmo,bet otra nu itka laipna,bet tas viss šķiet tik samākslots ,neīsts, ka vienkārši cilvēku atgrūž, nespēju tam cilvēkam ilgstoši uzturēties blakus.

s tiešām nesaprotu, kur jūs izrokat tos daudzos īgnos un neapmierinātos cilvēkus. Protams, katram gadās sliktās dienas, bet sev apkārt es to neredzu. Man sve

jo daie jauniem ir modes lieta teikt viss LV visss un visi slikti tur ARZEMES VISS FEINI... pena upes kisela krastos..:-D:-D:-D:-D

Jā, es noteikti esmu vēsā, reti kad uznāk īpaši siltas jūtas pret svešajiem. Man nepatīk draudzēties, jo draudzēšanās pārāk sasaista. Man, piemēram, nekad nav bijusi saprotama "apmainīšanās ar drēbēm", kad ir ballīte vai vienas lūpukrāsas lietošanas. Attiecīgi, es neprasu no citiem, tādēļ patīk, ja arī mani liek mierā. Svešajiem durvis atvērt varu, bet nesatuvināšos un neiesim kopā uz tirdziņu pēc pirmajām zemenēm.
Par latviešiem skalā.. teikšu tā - tie īstie latviskuma pilnie latvieši, kas dzīvo koka mājās, iekopj savu dārzu, staigā pastalās un kopj lopus, ir sirds siltuma pārpilni. Dalīsies ar tikko izceptu maizi, ierādīs kā pupas dārzā izdīgušas, atļaus vasarā kaimiņu bērnus pie sevis atstāt un tā..