Pārdzivoju un nezinu kā palīdzēt sava dzīvesbiedra māsīcai. Viņa ir izvēlējusies mani par savu uzticības personu, jau no pirmās iepazīšanās dienas mums izveidojās ļoti labs kontakts. 23 gadus veca, dzīvo viena pati, strādā par pārdevēju rotaslietu veikalā, jo studijas pameta. Skaista, sirsnīga meitene, bet... alkoholiķe. Es sākumā neticēju, ka tik jaunā vecumā tā var notikt, kā arī viņa nāk no labas, izglītotas ģimenes, tiesa, tad, kad viņai bija 9 gadi, traģiski bojā gāja viņas mammīte, taču tētis, omīte vienmēr bijuši blakus un rūpējušies.
Savu dzeršanu no pārējās radu saimes viņa slēpj, taču runas jau ir izplatījušās (viņa dzīvo dzīvokli, kas pieder omītei un ziņkārīgās kaimiņienes ziņo par katru nepareizo soli). Arī radu saietos viņas vēlme iemalkot vairāk, nekā situācijai būtu atbilstoši, ir tikusi pamanīta.
Vakar vakarā uzaicināju viņu ciemos, jo sen bijām runājušas, ka man skapī ir daudz drēbju, kuras vairs nevilkšu, bet viņai būtu tieši laikā. Bija septiņi vakarā, kad viņa atbrauca, sākumā likās, ka tāda dīvaina, bet tad uzreiz sapratu - iedzērusi un oda pēc kārtīgām paģirām jeb vairāku dienu plosta.
Bija atnesusi vīnu kā dāvanu, bet deva skaidrus mājienus, lai attaisu. Attaisīju. Pēc drēbju mērīšanas apsēdāmies virtuvē, un es konkrēti pajautāju, vai viņai ir problēmas ar alkoholu. Jocīgā kārtā viņa neko nenoliedza, bet izplūda asarās, teica, ka ar šo problēmu cīnās kopš 19 gadu vecuma. Agrāk niekojusies ar draudzenēm, pēc tam sākusi atslābināties viena (teica - bēgu no vientulības), un tagad bez tā vairs nevar. Principā katru vakaru pēc darba piedzeroties, un nereti pusdienu pārtraukumā skrienot nopirkt mazo blašķīti, ko tualetē izrauj - savādāk grūti izturēt smagās paģiras.
Runājām par darba tēmu, studijām, pašizaugsmi, un sapratu, ka viņai tas kādreiz bija ļoti svarigi, bet tagad to ir "apēdusi" galvenā prioritāte - alkohols. Bet trakākais tajā visā, ka viņa apgalvoja, ka riebjas savs darbs, maz nopelnot un tāpēc plāno to pamest, jo atradusi vīrieti, kuram patīk sievieti aplaimot ar materiālām dāvanām. Jā, precētu.
Viņa teica, ka grib ārstēties, grib mainīt savu dzīvi un vērst to par normālu, raudāja.. taču tad beidzās vīns, es jau viņas acīs redzēju, ka kļūst tramīga, un es arī neko citu nepiedāvāju. Tad viņa ātri aizgāja.
Ar draugu par šo izrunājos, viņš saka, ka traģika, jo bērnības un pusaudžu gados viss liecināja, ka aug ļoti gudra, talantīga un mērķtiecīga sieviete. Ārēji tāda viņa arī izskatās, no malas nekad nepateiksi, ka ir tādas problēmas - skaista, vienmēr uzpucējusies, ar inteliģentu valodu...
Kā viņai palīdzēt? Gaidīt brīdi, kad pieaugs un attapsies, bet tad varbūt jau būs "nodzērusies"? Vienkārši nelikties ne zinis? Piespiedu kārtā taču ārstniecības iestādē ielikt nevar, ja vien neuztaisa par rīcībnespējīgu. Vai vajadzētu šīs problēmas nopietnību atreferēt viņas tuviniekiem (tēvam un omītei)? Es zinu, ka Sarkandaugavā alkoholiķi konsultācijā ar psihiatru var dabūt recepti pret tieksmi uz alko, ko arī ieteicu, bet viņa to uzreiz atmeta, sakot, ka tādā gadījumā nekad nevarēs nolikt automašīnas tiesības. Vai tā ir? Man nav ne jausmas. Katrā ziņā drausmīgi sāp sirds, nespēju noskatīties kā cilvēks laiž sevi postā, vēl jo vairāk, ka esmu vienīgā ģimenes jeb ģimenei tuvu stāvoša persona, pie kuras viņa ar šo problēmu ir vērsusies.