Par tiem telefona necēlājiem runājot, es arī agrāk uzskatīju, ka man nevienam nav jāatskaitās, kur gribu, tur eju. Bet tad... Vienu bērnības draugu no rīta atrada Vecrīgā nosistu. Un bez vēsts pazuda brālēns, pagājuši gandrīz 2 gadi un viņš nav atrasts. Aizgāja ar draugiem patusēt. Protams, protams, mēs esam superneatkarīgi un ļoti svarīgi, visu zinoši un paši sev saimnieki, mums vajadzīga privātā telpa un relaksēšanās bāros, bet būsim reāli, jo ātrāk mūs sāks meklēt, jo lielāka varbūtība, ka atradīs, gadījumā, ja notikusi nelaime. Tāpēc mēs ar vīru vienmēr norunājam, ka būsim mājās, piemēram, līdz plkst. 1.00 vai līdz 2.00. Ja es neesmu mājās līdz 1.00, es gribētu, lai mani 1.30 sāk meklēt, nevis 9 no rīta.