"Klūgu mūks" un "Liec Dievam pasmieties"

Es biju uz “Liec Dievam pasmieties” un noteikti iesaku apmeklēt. Caur labu humoru tika pasniegta tiešām īsta, smaga un sāpīga dzīves patiesība. Man ļoti patika.

No manas puses par "Klūgu mūku" - būtu, manuprāt, jāredz ikvienam, kurš kaut nedaudz jau prot paskatīties uz dzīvi no ne "traļi-vaļi" prizmas un tiecas uz ko dziļāku, uz dvēseles piepildījumu, jautā sev "Kāpēc dzīve ir tik grūta? Vai tad ir tas Dievs un kur viņš ir un kāda jēga no Viņa?" Tomēr - man tuvi cilvēki bija sajūsmā, man pa vidam likās kaut kā samocīti, nezinu, varbūt ne visai labās pašsajūtas dēļ, bet laikam man par daudz bija tā negatīvā, gribējās druscītiņ vairāk to gaismu. :) Bet tas tā... Beigas atstāja labu sajūtu sirdī, kas tad ir noteicošais - ja beigas un galvenais vēstījums patīk, tad izrāde patīk! Katrā ziņā nevar salīdzināt, es atvainojos, bet ar Džilindžera iestudētajiem dažiem gabaliem... Ir tas dziļums! Paldies I. Rogai par to ieguldīto darbu, lai to panāktu. ;)

Man ļoti patika Liec Dievam pasmieties. Sākumā likās tāda traļi vaļi komēdija, bet beigās bija pat asara. Ļoti aizkustināja un lika padomāt par lietām savā dzīvē.

Par ko "Liec Dievam pasmieties" ir? :) Ja pareizi sapratu pēc Rēzijas, tad par to, cik atšķirīgi ir plāni pēc mūsu prāta no Dieva plāniem? Nu galvenā doma (būtība) kāda?