Eh.. atcerējos kā es reiz, šķiet, līdzīgi jutos, tas reizē bija ļoti skaisti (iemīlēties bez piesardzības un bailēm), bet reizē baigi akli un naivi, ticot, ka ir kā es iedomājos tur otrā pusē. Es gribēju, lai ir tā, kā gribēju, bet neredzēju tās nianses, kas rādīja, ka nebūt tā nav. Ko ieteikt? Lūdzu, centies, tik dikti neapdauzīt pakaļu kā es, cenšoties pēc salauztas sirsniņas pierādīt kko - tikties ar tiem, kuriem nauda, pierādīt izmisīgi sevi utml. Tas neliks justies labāk! Nav īstais un viss! Tas nenozīmē, ka neesi laba, Tu esi ideāla, reāli ideāla kādam pat kad esi savās sliktākajās dienās, bet... ne viņam. Ar laiku... varbūt ilgu, jo ilgu, varbūt neilgu sapratīsi, ka viņš nav īstais bijis un nevarēja būt.