Ārpus komforta zonas aktivitātes

Bet ja runājam par izkāpšanu no komforta zonas... man tas ir darbs, kurā strādāju jau gadu.. Tā ir joma, par kuru es iepriekš nezināju absolūti neko, man nav izglītības tajā un jā, tas ir smagi. Man uz to brīdi bija vajadzīgs darbs, piekrītu. Pēc gada saprotu, ka laikam tas tomēr nav man, bet es cenšos, strādāju, apgūstu nianses. Kā būs tālāk - es nezinu, bet noteikti šajā darbā esmu lauzusi sevi un darīju to, kas man nav raksturīgs, no kā agrāk mēģinaju izvairīties. Bet šeit es redzu iemeslu, kāpēc to darīt - darba esamība, pieredze, iespēja dzīvot tā, kā vēlos (vai vismaz daļēji).

Priekš manis tā iziešana no komforta zonas varētu būt tādi ikdienišķi paradumi, ko vēlētos mainīt - mazāk izmantot liftu, biežāk ikdienā nēsāt svārkus vai kleitas! Vispārīgi - gribētu izmēģināt studijas ārzemēs, tā nudien būtu sevis pārbaude! :-)

Arī piekrītu kampanella rakstītajam , kāpēc man būtu jālien ārā no kkādas komforta zonas , ja esmu laimīga ar to , kas man ir un , ko daru ? (t) Man liekas otrādāk , ka tie , kuri nepārtraukti iesaistās jaunās avantūrās ir sava veida nelaimīgi cilvēki , kuri skrien kā vāveres ritenī un nemāk papriecāties par šodienu , pat par to rutīnu , kas ir . Viņiem vajag vēl un vēl , un vēl (t)

Nu it kā jau tikai darot kaut ko jaunu, citu un no sevis prasošu, cilvēks tā pa īstam spēj apzināties savas spējas un augt.

cilvēks tā pa īstam spēj apzināties savas spējas un augt.

bet , ja to negrib ? Kāpēc netiek pieņemta iespēja , ka cilvēkam nemaz negribas nemitīgi "augt" un "apzināties savas spējas" ?
Kad tad mēs ikviens dzīvosim šodienā un jutīsimies laimīgi par to , ko jau sasniedzām ?
Un te es nerunāju , ka kādam būtu jājūtas lepnam ar 9 klašu izglītību un cigarešu tirgošanu centrāltirgū vai gadu gadiem strādāšanu lielveikala kasē .

Arī piekrītu kampanella rakstītajam , kāpēc man būtu jālien ārā no kkādas komforta zonas , ja esmu laimīga ar to , kas man ir un , ko daru ? Man liekas otrādāk , ka tie , kuri nepārtraukti iesaistās jaunās avantūrās ir sava veida nelaimīgi cilvēki , kuri skrien kā vāveres ritenī un nemāk papriecāties par šodienu , pat par to rutīnu , kas ir . Viņiem vajag vēl un vēl , un vēl

Ja es nelīstu ārā no komforta zonas, tad visticamāk, visu dienu sēdētu dīvānā un ēstu saldumus. Vai šādā gadījumā savā komforta zonā es jūtos laimīga? Ne pavisam! Ja laikā, kad es sēžu un riju saldumus, man piezvana un saka: cmoon, ejam uz ūdens atrakciju parku, man vajadzētu milzu apņēmību, lai izkāptu no savas komfora zonas, atlipinātu dibenu no dīvāna. Vai es justos nelaimīga pēc sevis piespiešanas? Tieši otrādi, pēc tam es justos sev ļoti pateicīga, ka neļāvu savam slinkumam sevi uzvarēt un saņēmu pozitīvas emocijas. Vienam komforta zona būs strādāšana fabrikā, alus dzeršana pie televizora vakaros un iziet no savas komforta zonas viņs ne par ko negribēs, jo trūkst smadzeņu kapacitātes un mērķu dzīvē. Vai viņš ir labāks par kādu, kurš nemitīgi nodarbojas ar dažādām aktivitātēm, brauc ceļojumos un saprot, ka dzīve ir viena un nevēlas to izniekot? Gan jau neviens no viņiem nav labāks viens par otru, jo galu galā mēs visi nosprāgsim un neviens par mums neatcerēsies, bet manās acīs otrais variants tomēr būtu tīkamāks. :-D Cilvēku sparīgums arī atšķirās. Kas vienam tīrais nieks, otram sevis laušana. Es vel saprastu, ja ar vāveres riteni tu asociētu situāciju, kura cilvēks raujas pa vairakiem darbiem un to vien dara kā uztraucas par sadzīves sūdiem. Lūk, tā manā skatījumā, ir izniekota dzīve.

Breivik man liekas , ka ar šo

Un te es nerunāju , ka kādam būtu jājūtas lepnam ar 9 klašu izglītību un cigarešu tirgošanu centrāltirgū vai gadu gadiem strādāšanu lielveikala kasē .

es jau pateicu , ka runa nav par galējībām un patiesi zemu dzīves līmeni , kur "sēdēšana tikai uz dīvāna un čipšu ēšana" tik tiešām asociētos ar tukšu un glupu personību .
Es runāju par kaut ko vairāk , kad jau ir sasniegta normāla cilvēka dzīve un vienalga spiež uz "iziešanu no savas komforta zonas " .

Kad rakstīju savu komentāru, vēl nebiju izlasījusi tavu pēdējo.

Mani standarta rīti sākas ap pussešiem, tāpēc agrā celšanās vairs nav ārpus manas komforta zonas. Ārpus manas komforta zonas būtu uz ielas vai kādā citā publiskā vietā sākt sarunu ar svešu cilvēku. Vai, piemēram, viena nekad neeju uz teātriem, kino, izstādēm un tāda veida pasākumiem. Esmu diezgan kautrīga.
Šogad ārpus manas komforta zonas bija sporta veida totāla nomaiņa un dalība sacensībās. Sākumā biju nenormāli pārbijusies, jo viss bija svešs - gan sporta veids gan visa tā iekšējā kārtība un savstarpējā komunikācija. Runa ir par MTB velosportu. Bet nu tā ievilka visā tajā. Nenožēloju, ka pārkāpu tai robežai.

Bet kāpēc gan būtu jāpārstāj sevi izaicināt pie sasniegtā mērķa? Vai tad ir slikti augt sevi izaicinot visas dzīves garumā? Tas nebūt nenozīmē, ka netiek novērtēs tas, kas jau ir sasniegts. Ir cilvēki, kuriem sevis laušana sagādā gandarījumu, cilvēkam vienmēr būs kur augt un bieži vien tas tomēr nozīmē pārkāpt pāri komforta zonai.
Un ja par celšanos 5:00 lai dotos rīta skrējienā, tad man tas būtu lielisks veids kā sevi pašdisciplinēt. Man, kā cilvēkam, kuram patīk sevi pažēlot, tas būtu noderīgi, kādam citam tas nebūtu nepieciešams, bet teikt, ka tas ir galīgi garām un nevajadzīgi gan ir aplami manuprāt.

Domāju par to izkāpšanu un to, ko es pati esmu tādu darījusi, vismaz salīdzinoši nesen. Jāpiebilst, ka pati arī parasti tā speciāli, bez laba iemesla, sevi 'netestēju'. Tas, kas nāk prātā, laikam bija veikošanas pamēģināšana, nedarīju to, gan, lai pierādītu kaut ko sev, vai kādam citam, bet vienkārši ļāvos pierunāties. Beigās, lai arī sākumā absolūti pēc tā neilgojos un slepus cerēju, ka pasākums 'atcelsies', bija pat ļoti feini. Šis gan neatbilst tēmas pieteikuma uzstādījumam, bet nu...

Kā man agrāk mans prakses vadītājs teica, ka tu esi ārpus komforta zonas jau tad, kad kaut ko jaunu mācies. Tas ir- dari to, ko vēl nemāki, centies, mēģini utt. Savā komforta zonā ir- darīt to, ko jau proti, esi darījis, labi zini utt. Es šim piekrītu, un tādā izpratnē negribu dzīvot savā komforta zonā, un to arī nedaru. Pastāvīgi mācos un daru kaut ko jaunu, citādāk laikam iestātos tāda rutīna, ka nezinātu, kur likties :D Man ir mērķi manā dzīvē, kurus varēšu sasniegt tikai izkāpjot no savas komforta zonas. Man patīk sevi pilnveidot, iegūt jaunus iespaidus, tad nu tā arī cenšos dzīvot. Kas ir lietas, uz ko nevaru saņemties? Nezinu, pagaidām nenāk prātā :D

Secinājums :-D - drukāt tas ir ārpus tās komforta zonas arī, ja vel visos pāŗējos tīklos vienlaicīgi būtu kur atskaites likt un iečekot viskaut ko, +ja vel e-pasts vairākas reizes dienā jāver vaļā, apbrīnoju kā tas lielai daļai tik labi padodas, pareizāk sakot tik ilgi izturēt fiziski tik mierīgi :-D.

Jāpiemin arī TV skatīšanos, kā izvēles maiņu atkarībā no variantiem, ja starp tv vai citiem ne tv variantiem, tad zēl laikam jau parasti tv zaudēs :-D.
Bļi.n pareiz:-D arī grāmatas tai skaitā.

man liekas vairākkārt pavīdēja doma, ka tie, kas skrien, dara, kāpj kaut ko, kas ir neērts, nespēj būt šeit un tagad. man liekas tieši pretēji - jo vairāk darām ko neērtu ikdienā, jo vairāk esi šeit un tagad, jo jākoncentrējas uz ko tādu, kas nav automātiski ierakstīts raksturā, muskuļos utt.

Nu, es arī īsti neredzu iemeslu visu dzīvi lauzt sevi un nepārtraukti darīt visu ko jaunu.
Es visu laiku tiecos uz savu komforta zonu. Lai viss, ko es dzīvē daru, manā dzīves ritumā iederas un ir komfortabls. Piemēram, mani neinteresē ekstrēmais sports, un es arī neiešu ar to nodarboties. Tas gan tāds primitīvs piemērs, bet es ceru, ka doma ir skaidra.
Viss, ko es dzīvē daru, ir komfortabls. Un, ja nav, es tiecos pēc tā, lai tas tāds kļūtu. Piemēram, iešana uz sporta zāli. Man tas bija vesels emocionāls pārdzīvojums aiziet uz zāli, bet es darīšu visu, lai tā kļūtu par manu komfortablo ikdienu, un man nekad vairs nebūtu jājūtas slikti to darot, un treniņš būtu dabiska ikdienas sastāvdaļa. Un aizgāju es arī ne tāpēc, lai izaicinātu sevi, bet gan tāpēc, ka zināju, ka to gribu darīt un vienkārši sāku darīt, viss.
Es uzskatu tieši pretēji: mana dzīve ir pārāk īsa, lai sev to sarežģītu.

Jo vecaka palieku, jo vairak patik ta komforta zona. :D
Man skiet, ka so jedzienu katrs saprot nedaudz citadak. Man, piemeram, ir lietas, kuras es gribetu pameginat vai uzsakt, bet mani mac saubas un bailes, lidz ar to ir japiespiez sevi izkapt no komforta zonas (t.i., parvaret bailes) un izmeginat iecereto. Neredzeju jegu sevi piespiest kapt klinti vai iet auksta dusa, ja mani tas neinterese un nav mana to do list.
Mans lielakais izaicinajums bija parvaksanas uz arzemem, vienmer tas bija prata, bet es vienmer atradu visadus attaisnojumus, lai to atliktu, tacu, kad paradijas reala iespeja, parvareju bailes un devos cela - viens no labakajiem lemumiem mana dzive. :)