Jūs adoptētu, esat adoptējuśas, plānojat adoptēt?

Miesīgu bērnu no adoptētā var atšķirt, mīlestiba pret miesīgu bērnu ir kas augstāks, un mātes mīlestībai(pārsvarā) šķēršļu nav, bet adoptētie, redziet var taču pat gribēt atteikties!!!
Es nekad nevarētu kādu adoptēt, lai cik ļoti man žēl ir to mazo zīdaiņu,es varētu savu laiku veltīt apciemojot,spēlējoties, uzņemot svētkos, bet adoptēt nespētu. Man vienmēr būs visdārgākais mans bērns, un nevienam citam nevēlos novēlēt to sajūtu ka esi otrais.

Chikitita bet ja spēlējoties un pavadot kopā laiku, kādam bērniņam pieķertos un iemīlētu. Ko tad darītu?

Bet par nožēlu ir dzirdēti gadījumi kad adoptēti bērni pieaugot vairs nav tik pateicīgi...

Par ko pateicīgi...par to, ka nabadziņu nožēlojamu cilvēciņu paņēma, lai nekristus padibenēs....
Ja pieauguši cilvēki ar šādām domām ņem bērnus adopcijai, tad tas ir gauži nožēlojami.
Rumpumpele piekrītu Tavam viedoklim. Savs bioloģiskais bērns, kurš tiek lolots, lutināts un mīlestībā peldināts( te ir deva arī sarkasma) neizslēdz iespējamību necienīgi uzvesties pret vecākiem.
Es ar bažām skatos,kas notiek apkārtējās ģimenēs...vecāki kā Aladina burvju lampas bērniem izdabā, jo tā vieglāk. Mācīt darba tikumu un sapratni, ka vecākiem nav viss jānodrošina ir laika un resursu ieguldījums, kas prasa arī gribēšanu to darīt. Taču kam tagad ir laiks...visi tik skrien un visu pasaules naudu pelna...

Ir pazīstama viena ģimene, kurā aug divas adoptētas meitenītes. Vienu adoptēja, kad viņai bija kāds gadiņš, otru, kad mazā bija vēl zīdainītis. Meitiņas ir burvīgas, abas ir līdzīgas gan viena otrai, gan vecākiem, ja nezinātu, neiedomātos, ka tur nav asinsradniecība.
Vai es pati gribētu adoptēt? Man kā mammai gribētos visus bērniņus adoptēt un sniegt vecāku mīlestību, kas viņiem diemžēl nav bijusi, bet ar prātu saprotu, ka es to nevaru izdarīt. Dzīvē visādi notiek, nesaku, ka nekad neadoptēšu, bet pagaidām reālu domu nav.

Es zinu konkrētu ģimeni, kura ir adoptējusi,nekad neviens no radiem nav izrādījis vai pateicis, ka bērns adoptēts. Ir audzis bez jebkādām ''novirzēm'' kā ''parastie'' bērni. Ieguvis augstāko izglītību, sasniedzis sociālo statusu, karjeru utt. Nekad nav bijis īpaši pateicīgs vecākiem, mīl un ciena vecākus.
Svarīgi, ir dot beznosacījuma mīlestību bērnam, vai tas pašas dzemdēts vai nē. Nav starpības,kas dzemdē, bet kas mīl un audzina.

Nesen paziņas paņēma 3 bērniņus, vecumā no 6-9 gadiem. Viena mamma, dažādi tēvi. Bērniņi ir jauki, protams, ir arī problēmas, bet audžuvecāki uzreiz to piefiksē un ved pie bērnu psihoterapeita, risina tās situācijas. Audžuvecāki ir ļoti centīgi, un man šķiet, ka viņi uzreiz ķeras pie problēmas risināšanas, nevis kā bieži notiek parastās ģimenēs, kad nodomā ai, gan jau pāries.
Piekrītu, ka cilvēki sīkāk pievērš uzmanību jebkurām problēmiņām, uzzinot, ka bērni ir adoptēti/aizbildniecībā.
Tiesa, pazīstu sievieti, kas bērnībā tikusi adoptēta. Un nē, viņa nav dzērāja vai klaiņotāja, tieši otrādi. Nu tik pareiza, visu dara pēc kādām teorijām, viņas viedoklis vienmēr ir pareizais. Pilnīgs murgs bija ar viņu saskarties, jo viņa varēja terorizēt citus par visu - svārku garumu, frizūru, ēdienu, bērnu audzināšanas metodēm utt. Kad uzzināju, ka viņa adoptēta, man palika žēl. Saprotu, ka viņa vēlas izveidot savu dzīvi sev un savai ģimenei pareizāku, t.i., labāku nekā viņai pašai. Tā kā bērnunams var atstāt galvā visādus tarakānus.

Miesīgu bērnu no adoptētā var atšķirt, mīlestiba pret miesīgu bērnu ir kas augstāks, un mātes mīlestībai(pārsvarā) šķēršļu nav, bet adoptētie, redziet var taču pat gribēt atteikties!!!

Chikitita, Tevi laikam mātes hormoni ir apēduši. Jā, var gribēt atteikties no adoptētajiem bērniem, bet kaut kā taču viņi tur nonāca, ne tā? Atsakās arī no miesīgajiem bērniem. Iedomājies, cik pirms silīšu ieviešanas zīdaiņi tika atrasti atkritumu konteineros? Tā ir tā mātes mīlestība, par kuru Tu runā? Vai varbūt tā mātes mīlestība, kad zīdaiņiem tiek ielauzti galvaskausi un izmantoti citi fiziskie iespaidošanas veidi?

Es pat pieļauju, ja miesīgais bērns būs negantnieks ar smagu raksturu, bet adoptētais būs viegli audzināmais, būs mātes, kuras pieņemto bērnu mīlēs vairāk, kā savu, jo savs kritīs uz nerviem. Salīdzinās "re, kāds tu nepaklausīgs, Jānītis gan klausa". Arī tā var gadīties. Cilvēkiem bieži vien patīk mīlēt to, ko mīlēt ir vieglāk. Tas ir dikti individuāli, tā kā, manuprāt, apgalvot, ka svešu nevar mīlēt tāpat kā savu ir pārāk pārspīlēti. Ja māte prot saskatīt un pieņemt bērnu kā bērnu, nevis kā bērnu bārenīti, tad mīlestībai robežu nav.

Es nevaru runāt par citiem, bet par sevi un esmu gandrīz pārliecināta, ka pieņemto bērnu nespētu mīlēt 100% vienlīdzīgi savējam. Man sveši bērni vispār nepatīk un neinteresē un pat krīt uz nerviem. Tām, kuras neredz atsķirbu, lai tā būtu. Bet, pie iespējas dzemdēt savus es pat neapsveru domu adoptēt.

P.S. turklāt ir daudz no svara vai Tu ņem bērnu adopcijā, jo Tev viņu vienkārši žēl, nabaga rausītim bērnu namā jādzīvo.. vai arī Tevī ir tik daudz mīlestības, ka pietiks abiem.

Es pat pieļauju, ja miesīgais bērns būs negantnieks ar smagu raksturu, bet adoptētais būs viegli audzināmais, būs mātes, kuras pieņemto bērnu mīlēs vairāk, kā savu, jo savs kritīs uz nerviem. Salīdzinās "re, kāds tu nepaklausīgs, Jānītis gan klausa". Arī tā var gadīties. Cilvēkiem bieži vien patīk mīlēt to, ko mīlēt ir vieglāk.

+++

Es esmu dzirdējusi par krustvecāku/mentoru programmu, kad ved konkrēto bērnu uz kādiem pasākumiem, pavadi brīvdienas kopā utt. Tā šķiet laba alternatīva, ja kāds grib palīdzēt, bet nav gatavs adoptēt.

es varētu savu laiku veltīt apciemojot,spēlējoties, uzņemot svētkos, bet adoptēt nespētu.

Manā skatījumā šādiem variantiem vispār nevajadzētu pastāvēt , jo bērns taču pierod pie tā , ka kāds nāk , gaida un tad tu kā suni uz staidzināšanu viņu pastaidzini un ieliec atpakaļ krātiņā (t):'-(

Manā skatījumā šādiem variantiem vispār nevajadzētu pastāvēt , jo bērns taču pierod pie tā , ka kāds nāk , gaida

Piekrītu, ka liela iespēja, ka bērns sacerēsies par adopciju, bet beigās nekā.
Par tēmu, draudzene bija radinieku adoptēta un viena tāla paziņa adoptēja meitenīti (6 gadus vecu).
Pati nevaru iedomāties (bet nekad nesaki nekad), jo liekas, ka tas prasa milzu uzņēmību un apbrīnoju cilvēkus, kuri adoptē nesavtīgu iemeslu dēļ un izturās pret bērniem ar mīlestību un rūpēm. Tuvu radinieku/draugu bērnus gan adoptētu, bet tādu vismaz pagaidām nav.

Nezinu, palasot par mentoriem vai viesģimenēm man rodas tikai pozitīvs iespaids. Tā nav paspēlēšanās bērnunama telpās, mentori dodas uz dažādiem pasākumiem kopā utml, viesģimeņu gadījumā ciemojas pa nakti utt. Es domāju, ka šādos gadījumos šie cilvēki nav pielīdzināmi "mātes un tēva" lomā, bet gan uzticības personas, draugi utt., kas, atšķirībā no bērnu nama vides, varētu palīdzēt izaugt ar labiem paradumiem, jaunām zināšanām utt. Kuru katru arī tur nelaiž, ir noteikti kritēriji tiem cilvēkiem.
Es vēlējos būt par mentoru kādam jaunietim /pusaudzim, bet vecuma ierobežojuma dēļ vēl nevarēju. Tā kā es neesmu gluži mātišķais tēls ne izskatā, ne uzvedībā, nedomāju, ka mani uztvertu kā māti. :D Cik skatījos, tieši par mentoriem visbiežāk ir jaunieši.

Radinieki adoptēja māsu un brāli. Sākumā skolā bija šausmīgi grūti. Mammai aizgāja no darba lai palīdzētu viņiem iejusities. Viss tagad ir baigi forši sakārtojies. Viņiem pašiem jau bija 2 bērni. Pati nezinu vai adoptētu. Argomentu arī īsti nav.

No 'svara' ir arī tas, cik vecu paņem. Zīdainis, kurš neko citu nezina, tik cik gēni. Daži gadi līdz skolai, kur tomēr apjauš daudz ko. Vai jau paaudzies un viss no tā izrietošais.

Nepazīstu nevienu (cik zinu). Cienu un apbrīnoju tos, kas adoptē, bet pati nevarētu. It kā zīdaini iemīlēt varētu, jo viņi ir mīlīgi, bet man labāk patīk tā doma, ka savs bērns ir no zināmiem "avotiem". Tā teikt, zinu, no kurienes aug kājas kaut kādām kaitēm, niķiem utt. un varu attiecīgi viņu saprast un reaģēt.

Arī apbrīnoju visus cilvēkus, kas adoptē un paņem aizbildniecībā bērnus. Pati esmu par to domājusi, bet vai tiešām to darītu?,...

Daudzām tiešām idealizēts skats. Es zinu daudz un ļoti foršas audžuģimenes, kas vienkārši atsakās, jo netiek galā. Un tas ir normāli. Vispirms iepazīstat kārtīgi to bērnunama vidi, to tipisko bērnu nama audzēkni, un tad, cik daudz vēl gribēs ņemt. Kamēr to nav pieredzējis, to nesaprot. jo vienk nav bijusi tāda pieredze. Galvenais nesačakarēt to bērnu vēl vairāk, paņemot un tad atdodot. Jā, aizbrauciet uz bērnunamiem, parunājiet ar audzinātājām.

Pēc šitā komentāra atcerējos šo video:
https://www.youtube.com/watch?time_continue=2&v=exReE5-jK_Y
Nav brīnums, ka bērni ir salauzti..

Un šeit var pasmelties vēl vairāk info par šo sapuvušo sistēmu
http://www.lsm.lv/temas/sistemas-berni/
Pēc tiem rakstiem tiešām gribās parunāt ar kādu no personāla. Tikai ne jau mutiski, bet fiziski.