Lielāka alga vai sirdsmiers?

Par darbu, kur maksāja uuuuiii ku labi, bet bija psiholoģiski neciešami, "samaksāju" vēlāk - ļoooti augstu cenu veselības ziņā. Tagad laimīga sēžu savā birojiņā, alga mazāka, bet ne tik ļoti, lai knapinātos. Īstermiņā droši vien pirmais variants ir ok, bet ilgtermiņā psiholoģisko spriedzi kādā brīdī vairs nevar "pārmalt". ;-)

Un jautājums, cik "stresa noturīga" Tu pati esi, vai jūties pietiekami stipra, lai tiktu galā ar "psiholoģiski neciešami" naudas dēļ. Ar šodienas pieredzi, noteikti naudas dēļ nemestos tādā darbā. Sirds miers svarīgāks :)

Meklētu citu variantu. :D

Ne viens, ne otrs, abas ir galējības, meklētu vidusceļu.

Drīzāk otrais variants.

Darbu kurā ir laba alga un prieks uz to doties!

Pašlaik strādājot psiholoģiski neciešamā darbā un atliekot katru eiro dienai, kad varēšu no šejienes notīties, saku, ka otrais variants! No otrā varianta varbūt varēsi pakāpties augstāk, varbūt ar laiku kas labāks nospīdēs. Bet strādājot psiholoģiski neciešamā vietā, Tu nekad sev neatgriezīsi tos nervus, ko tur pazaudēsi.

Es arī strādāju neciešamā vietā. Kału plānus lai aiztītos, tā lai man bùtu izdevīgi.

Atkarīgs, cik Tev nauda nepieciešama . Ja vajag ļoti jāknapinās, nepietiek naudas visādiem mērķiem ,tad kādu laiku var pastrādāt darbā , kur maksā labi, bet ir psiholoģišķi grūti ar domu, kad iekrāsi naudu un nopirksi ,ko vēlies , ieguldīsi iegūto naudu izglītībā,lai strādātu citur patīkamā darbā ,bez stresa, vai arī iekrāsi 1dzīvokļa samaksai...,bet ja īsti nevajag to naudu ,ir labi kā ir,tad nevajag neko mainīt! Neko nemainīs, ja Tu nopiksi vienu kleitu vairāk vai mazāk!

Neviens no variantiem.
Man ir svarīgi lai darbs man patiktu un lai atalgojums būtu labāks par "knapināšanos".

Nu būsim reālas, labos darbos bieži vien stresa līmenis ir augsts, reti kur būs augsta alga un zems stresa līmenis. Protams, ja tas ir darbs no sērijas "pārdevēja-konsultante", tad tāda dēļ sev nervus nebojātu, bet labos darbos nākas to stresu pieciest citu bonusu dēļ.

Skatoties cik € ir starpība, un kas tieši ir neciešams. Ja starpība ir 100€ vai mazāk, tad laikam izvelētos foršo darbu

Atrast tādu darbu, kur jūtos komfortabli, kur alga ir pieņemama un stresa līmenis ceļams, nevis tāds, kur katru vakaru pēc darba gribas piedzerties vai pastāvīgi sēdēt uz nervu tabletēm.

Kas jums būtu deal breaker darba ziņā? Kam jānotiek, kādai videi jābūt, lai būtu psiholoģiski nepanesami? Ir arī kāda reāla pieredze ar šādu darba vietu? (Maite? :D )

Pat par ļoti labu algu es nestrādātu darbu, uz kuru man riebjas iet. Neviena alga neatsver dzīves laiku, kuru pavadi darbā. Ja man patīk, tas ko daru, ja spēju kaut ko no tā mācīties, ja redzu sevi tajā vietā, tad varu darīt to par mazu atalgojumu.
Tātad, atbilde ir otrais.

Manis minētajos gadījumos atalgojums ir 580 un 740 Eur.

Slikti panesu stresu un stresa situācijas. Vispār baigi izsit no sliedēm, ja emocionāli neesmu laimīga. Jeb vismaz apmierināta. Otrais variants.

Uz rokas saņemot.

160 eiro pēc nemocītos, tā nav vērā ņemama summa.

deal breaker man ir divi:
1) kad mani vaino lietās, kurās neesmu vainīga, cenšas visu vainu novelt uz mani. Nē, man nav problēmu atzīt savu vainu, bet es uzvelkos, ja mani nepatiesi apvaino vadība. Šobrīd, piemēram, viens kolēģis pats ir nolohojis un taisa mani par vainīgu, par laimi pārējie kolēģi ir manā pusē un tikai iesmej.
2) kad man uzkrāmē stipri vairāk pienākumu, nekā mēs sākotnēji vienojāmies algas X ietvaros.
Par visu pārējo vienalga, esmu psiholoģiski noturīga. Nebiedē ne papildus pienākumi (ja par tiem maksā), ne ļoti ātrs darba temps (ja tam seko brīvdienas vai atvaļinājums), ne baumas vai intrigas.
Nu protams, es nerunāju par tādām lietām kā kliegšana, seksuāla uzmākšanās vai fiziska aizskaršana, tas man pats par sevi nebūtu pieņemams.