Jau gadu manā dzīvē ir vīrietis, kurš mani emocionāli salauza, norūdīja, visa dzīve ar viņu sagriezās kājām gaisā. likās, ka traki mīlu, tagad ir pagājis gads un pirms pāris dienām sapratu, ka tomēr nemīlu, viss, iekšā kaut kas nomira, vai nu cerība, ka viss vēl būs labi, vai kas. es nezinu, noguru laikam no visa, kas bija. šobrīd vēl dzīvojam kopā, jo neesam atraduši katrs sev dzīvokli. Attiecībās vairs neesam, bet visu šo laiku, kopš esam pazīstami mēs esam real draugi. arī tad kad šķīrāmies, pagāji 1-2 mēneši un mēs atkal sākām kontaktēties, jo nu nevaram mēs viens bez otra. mēs abi uzskatam, ka esam dvēseles radinieki, nu ļoti labi mums ir kopā, bet tikai kā draugiem, jo kad definējam mūsu attiecības kā attiecības ,viss baigā pakaļā nobrauc. itkā jau viss ok, īsti problēmas nav. arī es tagad esmu spējīga viņu uztvert tikai kā draugu, un neskatīties uz viņu ar tām milzīgajām iemīlējušamies acīm.
vienīgais, kas mani uztrauc, ir sekss.
sekss ar viņu ir āmen baznīcā. ideāls. visās nozīmēs. esam tik ļoti strādājuši pie seksa, ka tas ir ideāls šobrīd. pat tad, kad strīdējāmies, šķīrāmies, salabām un atkal šķīrāmies, tas neietekmēja seksa kvalitāti. itkā jau nekas slikts, BET, es neredzu citus vīriešus. es viņus negribu. es nevaru savā prātiņā iedomāties, ka es kādreiz spēšu pielaist sev tuvu klāt kādu citu cilvēku. blāviens, vai tas ir tāpēc, ka nesen izšķirāmies ? Vai mēs reāli spēsim būt draugi un klusībā nebūsim abi greizsirdīgi, ja viens no mums atradīs kādu citu ?
Vai kādam/kādai no Jums tā ir bijis ? vai labāk ir pielikt punktu vispār visam un aizmirst vienam par otru, pat ja grib kontaktēties un palikt draugi?
Paldies visiem par atsaucību jau iepriekš! (l)
14
