Man grūti teikt, jo nekad nav īsti gadījies būt situācijā, kad simpatizē kāds, kurš smēķē. Ir gadījies tikties ar smēķētāju, bet nav bijis tā, ka smēķēšana būtu vienīgais mīnuss.
Bet, ja tagad man jāsaka, es negribētu ar tādu būt attiecībās. Un šajā gadījumā es domāju par sevi, nevis otru, jo pats tas smēķētājs labi zina, ka bojā savu veselību, un nav arī mana darīšana, kā tērē savu naudu (arī ģimenē, manuprāt, budžets ir mans, tavs un kopējais, un kamēr tērē savu, nevis manu vai kopīgo naudu, nav otra darīšana), bet man vairāk riebjas, ka smird.
Es uzaugu mājā, kurā tētis visu laiku smēķēja virtuvē, viss bija vienos cigarešu dūmos, visas viņa lietas smirdēja pēc cigaretēm, mani mati, izejot cauri tai virtuvei, arī smirdēja, un vienalga, cik mazgāja viņš tās rokas, cik tīrīja zobus, tā smaka nekad nepazuda.
Tāpat tā mūžīgā gaidīšana uz to, kamēr viņš uzpīpēs, un vajag apstāties uzpīpēt, un pirms darīšu, vajag uzpīpēt.. Ja tādi ģimenē ir vairāki, nu ok, bet viņš tāds bija viens un mēs visi uz viņa pīpēšanu gaidījām.
Viņš joprojām smēķē, bet elektronisko cigareti, kas mums visiem ir ļoti liels komforts, jo vairāk nesmird nekas un smēķēt var arī mašīnā vai istabā, jo tie dūmi vispār nav jūtami. Viņš joprojām bojā savu veselību, joprojām tērē savu naudu, taču ar savu ieradumu netraucē dzīvot citiem.