Oj, man attāluma attiecības ir labu laiku, ļoti labi saprotu tevi, jo es arī esmu tāda pati. Viegli nav, īpaši, ja ir tāds netikums - pārspīlēta greizsirdība, un jo vairāk par to domā, jo vairāk liekas, ka otrs ir neuzticīgs.
Vienu lietu gan es varu pateikt, ja arī krāpj, tu visticamāk to nekad neuzzināsi, ja vien pats neatzīsies, tāpēc padoms - vai nu uzticies otram, tādā veidā atvieglojot dzīvi pati sev, nebojājot sev nervus un pašsajūtu par to domājot, vai arī neuzticies, taisi scēnas/histērijas, bet tad ar laiku viss noies pa burbuli un točna sāks krāpt.
Viņam jau arī ir grūti, tu esi savā ierastajā vidē - draugi, ģimene utt., bet viņš ir viens pats, tas ir morāli daudz grūtāk. Gan jau arī uztraucas par to, ko tu dari. Jābūt saprotošiem vienam pret otru un jāmēģina neko nepārmest.