Daudzi veci cilvēki negrib iet prom no mājām, viņiem tās ir lielākās šausmas. Manai vecaimātei jau katra reize slimnīcā bija kaut kas briesmīgs, viņa arī mēģināja slēpt to, ka jūtas slikti, lai tikai viņu nevestu uz slimnīcu. Kad viņa jau bija guloša, tad uz pansionātu iet kategoriski atteicās, tā nu līdz mūža galam mani vecāki viņu kopa... Par personālu pansionātos - jā, visur ir gan labi, gan slikti darbinieki, arī pansionātos, bet es domāju, ka lielākoties viņiem vienkārši nav diži laika čubināties ar tiem cilvēkiem, kaut arī vecam cilvēkam pats lielākais, kas ir vajadzīgs pēc elementāro vajadzību nodrošināšanas, lai ar viņiem aprunājas. Tiem, kas guloši, diezin vai kāds sēž klāt un viņus izklaidē. Turklāt bieži vien tie, kuri ilgi cieš sāpes vai ir ierobežoti savās spējās, ir arī diezgan izmainītu personību, ar viņiem nemaz nav tik vienkārši sarunāties. Un nedomāju, ka tie vecīši pansionātā, kuri ir uz pozitīva viļņa, diži kāro izklaidēt tos, kuriem ir depresija, domas par nāvi utt.