Izlasīju Neons komentāru un arī man šādas te māmiņas apkārt grozās, kas nevar bērnu ne mirkli atstāt, domā ka bez viņām pasaule apstāsies un neviens cits kā tikai viņa par bērnu parūpēties nespēs. Un pats galvenais, uzskata, ka zīdainis viņas mīl. :D Cik man nav teikts, ka mans mazulis mani mīl un bez manis nespēs, tad nu dziļi sirdī rēcu un saprotu, ka ar tādu cilvēku man nav pa ceļam. Realitātē viņam ir pilnīgi vienalga, kas iedod pudelīti, nomaina autiņbiksītes un spēlējas ar viņu, vai tā ir mana mamma, mazuļa tētis, viņa mamma vai attāla draudzene. Lai gan man atgriežoties, būs laimīgs bez gala, tomēr man izejot no istabas ne aci nepamirkšķinās. Un protams, ka bērns pierod pie mammas un ar laiku sākas visādas izdarības, bet tas nav tāpēc, ka esi izspiedusi viņu caur savu vagīnu vai ar kaut ko īpaša, bet gan tāpēc, ka mazulis ir pieradis pie Tevis un Tavā kompānijā jūtās tā it kā var nojaukt robežas un ļaut emocijām vaļu.
Nereti kā iemeslu bērnu taisīšanai dzirdu, ka tā ir sevis atražošana. Tad nu īsti nesaprotu, kāpēc sevi ir jāatražo? :D