Jau pēdējos piecus gadus esmu bēgusi un pārdzīvojusi problēmas attiecībās citādākā veidā kā ierasts.
Pie lielākiem strīdiem, neapmierinātības par otra mīnusiem, esmu jau domās kur citur, ievelku attiecības līdz redzu nākamo "upuri".
Un tas nebeidzamais loks.... bailes palikt vienai.
Bet ne par to ir stāsts, tagad man ir attiecības ar puisi jau pus gadu, gribētos lai viss izdodas, bet esmu nonākusi pie secinājuma, ka
nespēju atvērties, esmu noslēgta, nepieskaros un nemīlinos kā gribētos, emocijas neizrādu un līdz ar to arī viņš noslēdzas. sarunas ir virspusējas, nekādas runas par jūtām u.t.t.
Pie nelielām problēmām jau pieķeru sevi pie domas - ej prom!! vieglāk būs tā darīt, nekā kaut ko pārdzīvot! Bailes sajust vilšanos!
ko darīt? esmu saņēmusi ieteikumu pabūt vienai, bet pasakot to tagadējam puisim, diezi vai viņš to sapratīs.
Nekad neesmu bijusi tas cilvēks, kas spēj risināt problēmas sēžot viens pats istabā un klausoties raudošo mūziku.
Iespējams, ka daudzi to nesapratīs, bet tā nu tas ir. Es labāk pazūdu pūlī, nekā ļauju varu asarām.
Nevēlos dzirdēt pārmetumus, pati saprotu, ka tā tālāk dzīvot nevar, tas velkas līdzi un tik paliek sliktāk.
66
