Harmonija

Tu man tā sameloji...

taylor, par ko ta?

Manuprāt, viss ir ļoti vienkārši. Brīvs cilvēks ir tad, kad dara sev tīkamas lietas, no kurām spēj, kā minimums, izdzīvot, kuram nav kaut kāda noteikta laika ierobežojuma, kurš pats sev nosaka, ko viņš darīs tagad vai pēc nedēļas. Jo varam liekuļot apkārt kā gribam, bet mūsdienās tas ir viens no pamatfaktoriem.
Piedošana un pārējās lietas arī dod nosacītu brīvību, bet, atkal jau subjektīvi - ja pašam dzīve iet uz augšu, tu būsi spējīgs daudz ko piedot, nodevību, krāpšanu (īpaši finansiālo), vēl šo to. Bet ja paša dzīve ir viena vienīga cīņa ar sevi un pasauli, tad pāriet uz šo "next level" par piedošanu kādam prāts nemaz nevedas.

Westpoint, vai domā, ka piedot, atlaist grēkus, palaist nebūtībā vai lai kā to definētu, nevar tad, ja pašam nav skaidrības un noteiktības par sevi, par apkārtējo vai arī caur to var nonākt tomēr pie tā?

Tieši šobrīd manā dzīvē ir posms, kas pie manis ir atnākusi šī piedošanas mācība. Varu teikt, ka tas ir pagriezis manu dzīvi uz pozitīvo pusi. Viss sākas tevī pašā. Tu nevari kontrolēt notikumus sev apkārt, bet to kā to uztversi un reaģēsi gan un tā ir tā patiesas iekšējās labsajūtas atslēga.

Westpoint, vai domā, ka piedot, atlaist grēkus, palaist nebūtībā vai lai kā to definētu, nevar tad, ja pašam nav skaidrības un noteiktības par sevi, par apkārtējo vai arī caur to var nonākt tomēr pie tā?

Var, jo tu tāpat ne vienmēr visos gadījumos spēsi atkost, kāda rīcības iemeslus.

Domāju, ka vairumos gadījumu nevar. Varbūt pārāk spriežu pēc sevis un saviem novērojumiem, bet jo sakārtotāka ir cilvēka dzīve un jo brīvāks viņš ir no visa tā, ko sabiedrība dogmātiski uzspiež, jo vieglāk viņam ir kādam piedot, kādu saprast vai nožēlot savus grēkus. Jo viņš jūtas brīvs. Tādos, kuri cieš trūkumu, dzīvo no algas līdz algai, jūtas vientuļi, atrast patiesus piedošanas prasītājus un/vai piedevējus būtu vairāk kā izņēmums, kas liecinātu par cilvēku augsto esības līmeni.

Tāpat ir svarīgi spēt piedot sev par visādām izdarībām.

Tāpat ir svarīgi spēt piedot sev par visādām izdarībām.

Par šo neaizdomājos, šis arī šķiet būtisks jautājums. :-)

Westpoint, vispār interesanta doma. Ja pašam nav prieka, ir rūpes, problēmas, tad arī citiem grūtāk piedot vai citu grūtāk saprast/izprast? Pareizi uzķēru domu gājienu?

Nu, manuprāt, tā nav nekāda oriģinālā doma, man jau liekas, ka ikdienā tā bieži tomēr notiek., Kad mums viss ir ok dzīve, tad uz tādiem sīkumiem, maziem aizvainojumiem vai lielākiem pāridarījumiem skatāmies vieglāk, jo mums taču viss ir kārtībā, bet, ja iet slikti, tīri cilvēciski ķeramies pie pēdējiem salmiņiem, aizvainojumiem, ir grūti pārkāpt tam pāri un rast ti piedošanas sajūtu. Liekas, ka dzīve tā jau čakarē un cilvēki arī...

Jā, tā es arī biju to domājis. Tie gadījumi, kad cilvēks piedod no sirds arī smagā situācijā, parasti ir tādi, kad jau nav kur likties - neārstējama slimība, sapratne, ka dzīvē nekas uz labo pusi vairs nemainīsies, tāpēc tas ir sava veida "forced" faktors. Citādi jau vieglāk to ir darīt ar skaidru prātu, kad paša dzīve vairāk vai mazāk sakārtojas, izvērtējot visu pienācīgi.

Ko jums nozīmē harmonijas jēdziens? Kā to panākt un kā tad jūtaties?

Rakstu izlasīju, teikšu, ka nelikās nekas tāds oriģināls pateikts. Manā gadījumā piedot otram ir viegli, bieži pat nespēju sadusmoties vai izjust aizvainojumu, lai maz būtu jāpiedod. Dzīvoju pēc principa, ka katram ir savi motīvi un izvēles rīkoties pēc noteiktiem apsvērumiem,kurus man kritizēt vai apvainoties par tiem nav vajadzības. Tādā ziņā jūtos brīva, bet piedot sev...tā jau ir cita opera. Rast harmoniju ar sevi, būt mierā ne tikai ar savu dzīvi, notikumiem, bet arī ar savām izvēlēm un sevi kā būtni...tā, liekas būs visa mūža mana cīņa.
.
Par noteiktiem atskaites punktiem,kuros justies brīvai, varu uzskatīt visas sliktās lietas, notikumus, kuri manā dzīvē bijuši. Tie dod vēlmi cīnīties un "sakārtot vidi" ap sevi, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
.
Personīgā pieredzē tas risinās kā pilnīga emocionāla sabrukšana, tāda-sēdi uz zemes un vairs pat nav asaru, kuras izraudāt, jo nav vairs spēka tam. Tajā momentā, kad zaudē visu uz kā dzīve ir balstījusies, ir pilnīga brīvības sajūta. Tādā reizē es iemācījos piedot pārējiem, jo turēt aizvainojumu, pārmetumus sevī nozīmētu pilnīgu sevis salauzšanu. Vēlāk jau seko kaut kāda racionāla vai mazāk racionāla rīcība, lai savestu savu dzīvi kārtībā. Te man ieslēdzas darbaholisms. Es tiešā ziņā varu darboties līdz spēku izsīkumam. Šajā daļā man personīgi ir jāsajūt kaut kāda veida panākumi, sasniegumi, mērku piepildīšana, lai pati savās acīs justos vērtīga un stipra. ( cik naivi )
Un visbeidzot, jau esmu "laukā no bedres" un nostājusies uz savām kājām, tādejādi ir miers un harmonija.
.
Tas aprakstot tieši secību kādā es tieku pāri kaut kam un kas ir mani, tā teikt paliekošie punkti.
Visgrūtāk ir ar piedošanu sev. Vai būt mierā ar sevi nozīmē piedot sev visu? Šobrīd, noteikti, varu apgalvot, ka ir lietas kuras nepiedošu sev nekad, ir lietas un rīcības, kuras piedošu ar laiku..
.
Cerams, ka sarakstīju visu kaut nedaudz uztverami :D dažreiz ir grūti izteikt sajūtas.

Ko jums nozīmē harmonijas jēdziens?

Harmonija - tas kad viss ir čill un nav jāstreso.

Harmonija - tas kad viss ir čill un nav jāstreso.

Praktiskais vīrietis. :D
*
Sybila, lasot tavu teikto, aizdomājos, ar piedošanu un samierināšanos ir tikts galā, kas seko pēc tam? Vai tās lietas, pieredzes, sliktais tiek aizmirsts vai tomēr kaut kas atkal uzpeld? Ja uzpeld, vai tā tomēr joprojām nav disharmonija ar sevi, tā arī nevaru nonākt sev pie kāda gala slēdziena. Varbūt harmonija ar sevi ir savā ziņā egoisma ieslēgšana, kad pats esi pirmā vietā, pārējie neinteresē un tikai, mieru iegūstot, tad var dot un sniegt kādam citam vēl ko vairāk?

Harmonija - tas kad viss ir čill un nav jāstreso.

Nevar nepiekrist. Man gan šķiet, ka pašai līdz šai sajūtai ir tālu, un nezinu, kas būtu jādara, lai to sasniegtu. Ir kaut kādi punkti, uz ko eju, ko vēlos sasniegt. Itkā šķiet, ka tos sasniedzot, varētu iegūt arī to sajūtu, bet kas to lai zin, vai tas ir tik vienkārši. Man šķiet, ka harmonija ir kas vairāk par "viss ok".

Man šķiet, ka harmonija ir kas vairāk par "viss ok".

"Viss ok" ir meh, ir jābūt "Viss zajebisj!"

Jo ja nav zejebisj, tad ir hujova.

Līdz zejebisj man vēl tālu, tad jau harmoniju man arī tik drīz neredzēt.