Kāda ir sajūta, kad atrodi "savu"?

Manuprāt, uzsākt darbu jebkurā jomā (arī mīļākajā) nav viegli.. ir nepieciešams laiks, pieredze, lai piešautos un justos komfortabli.
Šķiet, darbojos sirdij Tuvā lauciņā.. sajūtas? Daudzveidīgas! Ir foršās dienas, kad domās smaidu līdz ausīm.. dodos ārpus daba ēkas pacilāta. Ir reizes, kad sašļukums ņem virsroku.. Galvenais, ka kopumā patīk un neapnīk :)

Man šķiet, ka nevienu darbu nav iespējams darīt visu mūžu un nevajag arī! Uzskats, ka 30 gadu stāžs vienā darba vietā, vienā amatā un ar nemainīgiem pienākumiem ir nezin kāda vērtība ir padomju laiku paliekas. Mūsu paaudzei mainīt darbu, par pilnībā nomainīt nozari/profesiju ir pilnīgi normāli un pat ieteicams, lai neierūsētu vai neizdegtu. Manuprāt ir muļķīgi koncentrēties uz īstā un vienīgā darba meklēšanu ar domu, ka tu to strādāsi forever and ever. Ja pašreizējais darbs tevi apmierina un tu redzi atbilstošas perspektīvas - nav iemesla satraukties, vienkārši vajag turēt acis vaļā, turpināt mācīties, paplašināt redzesloku un krāt pieredzi un vienmēr atcerēties, ka ir arī citas iespējas. Es pašlaik strādāju savā nozarē, darbā, kas man ļoti patīk - ceļos ar prieku un ar prieku metos pie projektiem, lai gan ir dienas, kad gribas palīst zem segas un nedarīt vispār neko. Bet es nedomāju, ka tas būs vienīgais darbs, ko es jebkad dzīvē strādāšu. Pašlaik neplānoju neko mainīt, bet man ir arī b, c un d plāns manai karjerai.

Man ļoti patīk mans darbs, bet noteikti zinu, ka negribētu to darīt visu mūžu. Interesantākai dzīvei nepieciešams pamainīt jomu arī :) Pagaidām vēl plānoju palikt esošajā jomā un varbūt pēc gadiem mainīt ko vairāk :-)
Es uzreiz sapratu, ka esmu īstajā vietā, jo darbs aizgāja kā no rokas un viss šķiet tik ļoti saprotams un viegls.

Esmu darījusi savu sirds darbu. Tad nācās nomainīt valsti, kurā dzīvoju un diemžēl, šeit nav sanācis "iefiltrēties" tajā jomā. Bet ļoti ceru, ka kādreiz atkal to varēšu darīt... mierinu sevi ar domu, ka labs nāk ar gaidīšanu. Ir arī ķibeles ar veselību, kas varētu būt šķērslis, lai to vispār tagad strādātu. Tādēļ pagaidām daru darbu, kas kaulus nelauž - bet ar domu, ka kādreiz nomainīšu uz sev tīkamāku sirdij nodarbi. Jo ir tādas prieks darīt darbu, kas ļoti patīk, kur jūties labi un vēl par to naudu saņemt - vsp lieliski :)

katra Gluži manas domas. :) Man gan, diemžēl, vai par laimi... nezinu, varbūt vajadzēja izmācīties, dabūt augstāko, tajā ko izmācījos, kaut šobrīd neliekas man atbilstoši un piemēroti... Varbūt kādreiz noder un tieši tas ir vajadzīgs! Tomēr nezināju pēc vidusskolas, ko vēlētos, bija pāris idejas, bet visas bija vienlīdz interesantas, neviena neguva pārsvaru. Tagad esmu sapratusi, ko tuvākajā laikā noteikti negribētu darīt, gūstot pieredzi, esmu sapratusi arī, kas ir ok, ko varu nedarīt ar riebumu, bet, protams, ka viegli tāpēc arī nav. Un ik pa laikam uzpeld manī doma, ka ideāli būtu, ja es varētu darīt vairākas lietas vienlaikus, piem. uz pusslodzi strādāt divos darbos (kamēr spēks un interese uz abiem ir) un brīvajā laikā vēl kaut vai hobijam vēl ko citu. Man tāds raksturs, ka gribas sevi parādīt kā daudzpusīgu, nevis kalt ko vienu līdz visu mūžu, kā jau te minēja. Tikai bija tādas pārdomas - vai tas nav tāds pārmērīgs gaisīgums, bet prieks, ka iedrošinājāt ar domu "mūsdienās nav jādomā kā padomju laikos un ir pilnīgi ok, mainīt, ir pilnīgi ok darīt vairākas lietas utt". :)

leiputrija Gan jau izdosies, tikai nenokar galvu, veseļojies (kā saka: slimi nevienam darba devējam nav vajadzīgi, diemžēl :/) un gan jau dzīve ātrāk vai vēlāk piespēlēs kādu lielisku vietu tieši Tev! Es jau ticu kādam augstākam spēkam, kurš redzot mani un manas domas, dzīves situāciju visu saliek pa plauktiņiem, tikai dažreiz mēs gribam ātrāk visu un esam nepacietīgi! ;)

Nezinu nevienu, kurš strādātu savu "sapņu darbu“, pat ja pienākumi kā tādi patīk, darba vides organizacija ir tāda, ka to sapni pataisa drusku par murgu.
Kāda, jūsuprāt, varētu būt joma, kurā vispār iespējams ,,sapņu darbs"?

I dunno, strādāju vietā, kur gribēju strādāt pailgu laiku... lielākoties nu ļoti patīk šis darbs, bet nu ir brīži, kad nav forši, kas ir domāju, ka visur. Darbs man nav kā darbs vai kā peļņas avots, bet foršs laika pavadīšanas laiks, jūtos ļoti labi ikdienā. Ilgu laiku tāpat nepalikšu, jo ZINU, ka citur var būt vēl labāk - algas ziņā/ vides ziņā - un ir jāpamēģina nozares citi darbi, lai saprastu kā tad īsti ir ar nedaudz citiem pienākumiem, jo ja nepamēģināsi, tad ar visu dzīvi kā muļķis nodzīvosi, un katrā ziņā zinu, ka jebkurā brīdī varēšu atgriezties pie esošā amata....
Principā jau katrs pats izvēlas to cik viņa zāle ir zaļa..

Manuprāt ir svarīgi zināt savas stiprās puses, kas tev vislabāk padodas. Ja darbā maksimāli tiek nodarbinātas manas stiprās puses un minimāli vājās, tad strādāt ir viegli un eju uz darbu ar prieku. Galvenais ir saprast sevi - ko man patīk darīt? Kas man padodas? Ko man patika darīt bērnībā? Jo bērnībā jau atklājas iedzimtie talanti. Var pajautāt tuvākos, kas tevi ilgi pazīst. Vēl labāk noskaidrot savu socionikas tipu. Tad attiecīgi izvēlēties to darbu un profesiju, kas vislabāk atbilst talantiem un raksturam.

Mūsdienās jāmēģina apvienot naudas nopelnīšana ar to, kas patīk. Jo ne vienmēr tas ir viens un tas pats virziens.

Es zinu jomas, kuras man padodas, bet tas ir visai vienveidīgs ikdienas darbs, tā kā es priecātos, ja atrastu darba nišu, kur pusi dienas dari vienu darbu, bet otru pusi, ta kā pavisam citādāku. Vēl derētu variants- 3dienas darīt A darbu, 3dienas atkal B un tad atkal A.

Nezinu nevienu, kurš strādātu savu "sapņu darbu“, pat ja pienākumi kā tādi patīk, darba vides organizacija ir tāda, ka to sapni pataisa drusku par murgu.
Kāda, jūsuprāt, varētu būt joma, kurā vispār iespējams ,,sapņu darbs"?

Darba organizācija var būt arī normāla.

Man ļoti patīk mana profesija, jo var specializēties dažādās jomās. Turklāt tagad esmu atradusi jomu un darba vietu, kurā redzu sevi darbojamies ilgi, jo tā piedāvā dažādību. Pat itin kā līdzīgi projekti var noritēt pilnīgi dažādi, tajā pašā laikā projekti var būt tiiiik atšķirīgi (šis gan varētu atšķirties no uzņēmuma), regulāri iepazīsties ar kaut ko jaunu, ir savs stresiņš (jo ir strikti jāievēro deadline, pat, ja notiek neparedzētais, prasības ir diezgan augstas no klientiem un izgāšanās var maksāt dārgi), jāseko mainīgajām vadlīnijām, un par rutīnu vai vienmuļību noteikti nevaru sūdzēties. Lai gan nevaru īpaši sūdzēties par to, ko darīju iepriekš, šī ir pirmā darba vieta (man gan liekas, ka man stipri paveicies ar DD un tam tomēr ir nozīme), par kuru tiešām esmu sajūsmā.

Pacelšu.

Varbūt izklausīsies nepareizi, bet man vispār nepatīk strādāt. Nepatīk strādāt kāda labā, nemaz nerunājot par to, ka darbs ierobežotu, nosakot kurās dienās iet uz darbu, no cikiem līdz cikiem strādāt utt., tāpēc, ja vien nauda birtu no gaisa, nestrādātu vispār, jo pilnīgi noteikti neesmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka bez darba nav dzīves. Tiesa, beigu beigās, kopš esmu kļuvusi par pašnodarbināto, ir radusies tā sajūta, ka, jā, pirmoreiz mūžā daru to, ko mīlu darīt, neesot atkarīga no priekšniekiem, darba laikiem vai pienākumiem, kurus uzkrauj citi. Tiesa gan, ceļš līdz šim momentam nebija viegls, taču, katrā ziņā, bija tā vērts.

Kāda, jūsuprāt, varētu būt joma, kurā vispār iespējams ,,sapņu darbs"?

man ir divas tādas jomas, kurās pagadījies strādāt, bet abas pietiekami pilnas ar speciālistiem, lai konkurence būtu miiiilzīga un grūti dabūt darbu jomā, ja esi svaigs gurķis vai kaut kādu iemeslu dēļ esi atkal darba meklējumos. Jomas ir kino produkcija un pasākumu organizācija. varbūt abas iekš "kultūras menedžments" var iekļaut, lai gan atšķirības milzīgas :)