No attiecībām līdz laulībām

Man laikam šajā sakarā ir daudz jautājumu, atbilžu un viedokļu...
Bet, tomēr, pirmkārt gribas atsaukties uz neveiklās viedokli;-) Pēc idejas tad esmu kaut kas pretējs vai savādāks, kas šim viedoklim neatbildīs - kad paliku stāvoklī, bērna tēvs bildināja; tas nebija tāds super oficiāls bildinājums, pēc Cosmo standartiem:-), bet pietiekami nopietns, es atteicu. Kāpēc? Es jau tajā brīdī zināju, ka negribu ierobežot savu dīzīvi ar tieši šo cilvēku. Tas nenozīmē, ka nebijām kopā, ka neizgājām kopā caur daudzām dzīves situācijām un mācībām...Kopā bijām 13 gadus, no malas daudzi teica, ka mums jau ideālas attiecības, bet vienā brīdī jutu, ka esam sevi izsmēluši un kopā tikai sāksim krist viens otram uz nerviem un sabojāsim pilnīgi visu. Nu jau vairāk kā 2 gadus dzīvojam atsevišķi, bet tas mums netraucē normāli komunicēt, viņš par meitu tiešām rūpējas, cik nu tas ir viņa iespējās, kā arī palīdz, ja nepieciešams kāds viedoklis vīrieša kompetencē, varam parunāt par dažādām tēmām, bet nav nekādu nepiepildītu ilūziju par kopdzīvi.

Mans derēs? Irir tādi

Labi, ka Tev tāds ir. Lielākais vairums minētajā vecumā ar tādu sasniegumu nevar palepoties (man pašam bija tikai 25 gados).

Šajā diskusijā parādās tas, cik atšķirīgi mēs uztveram dažādas lietas un notikumus. Nav jau starpības, meklēt jaunu dzīvokli divatā pirms vai pēc kāzām. Bet redz, vairums cilvēku uzskata, ka by default cilvēki pēc kāzām uzreiz plāno bērnus, tāpēc viņi noteikti gribēs pirkt savu dzīvokli, lielāku mašīnu, viņiem noteikti drīkst jautāt, kad tad būs bērniņi. Un otra lieta - kā uztver ģimenes dzīvi, ģimeni un ģimenes locekļus. Vai domā kategorijās "man ir bērns, es mīlu bērnu, es mīlu sevi" vai arī kategorijā "mums ir ģimene". Es vispār nespēju iztēloties situāciju, kurā man ir bērns, bet mēs ar bērnu dzīvojam atsevišķi no bērna tēva - man tas nerādās pat ļaunākajos murgos. Protams, apzinos, ka situācijas var būt dažādas, cilvēki var mainīties, cilvēki var mirt, bet man tā būtu traģēdija. Vēl jo vairāk - šķirties, jo "nav dzirkstelītes".

Sabiedrības iedomātos termiņus un limitus, pēc kuriem ir jānāk bildinājumam, vispār nespēju uzklausīt bez smiekliem Nu kāda starpība, pēc cik gadiem bildina, ja cilvēki viens otru mīl? Vai tad laika limitā neizteikta bildinājuma dēļ ietu meklēt citu?

Ir starpība starp sabiedrības iedomātajiem limitiem un saviem iedomātajiem limitiem. Piekrītu, ka nav starpības vai bildina pēc diviem vai četriem gadiem un vispār, ja abi pārī ir apmierināti, tad nav svarīgi precas vai nē. Bet, ja laulība ir svarīga un bildinājums kā nenāk, tā nenāk, tad izvēle ir vai nu turpināt gaidīt, vai nē - būsim atklāti, ir pietiekoši daudz gadījumu, kad viena puse gaida pilnīgi veltīgi. Es neapgalvoju, ka šis der viesiem, turklāt, kā jau teicu, ja abi ir laimīgi, iespringt vispār nav jēgas, bet citādi, neko īpaši muļķīgu šādā opcijā arī neredzu.

Tepat cosmo citā diskusijā bija vairākas sievietes, kuras atzina, ka viņām NAV OK dzīvot kopā neprecētām, ka dzīvos/ dzīvoja vai nu ar vīru, vai vienas, ne ar kādu draugu kopā nedzīvos. Un? Tāpēc viņu viedoklis ir nepareizs? Vai tāpēc visām jātiecas uz šo "ideālu" - kopdzīve tikai pēc kāzām? Katram savs! Es arī pazīstu sievieti, kurai ir 40+ un kura nekad negrib precēties, jo uzskata to par lieku darbību, ir bildināta, atteica, dzīvo kopā tāpat. Tāpēc nav jāšausminās par tām, kas grib precēties.

Daenerys1 es apbrīnoju Tavu pārliecību. Tieši pārliecību par sevi, ne tik daudz par cilvēku Tev blakus. Tas ir fantastiski, ja var pilnībā visam ļauties!
Es zinu, ka esmu savā dzīvē satikusi cilvēku, par kuru man tajā brīdī ir bijusi pāliecība, ka varu atdot sevi visu, bet viņš to nav spējis paņemt:-). Joprojām nespēj... Tādēļ es sev nevaru pārmest, ka līdzšinējās attiecībās esmu centusies pati sevi nodrošināt, sākot ar ikmēneša ienākumiem, līdz savam dzīvoklim, autiņam un iespējai uzturēt vienai pašai savu bērnu, jo negribu attapties situācijā, kad esmu atkarīga no vīrieša, kurš nespēj vai arī negrib parūpēties ne par ko no tā. Zinu, ka teorijā pati vien vainīga esmu;-), bet cerības nezaudēju - atrast sevī stiprumu noticēt vīrietim, kurš tiešām gribēs rūpēties un aizsargāt:-)

Rudens, kādā ziņā - pārliecību? Es arī pilnībā spēju pati sevi uzturēt un būt pašpietiekama, esmu dzīvojusi viena vairāku gadu garumā un lieliski ar visu tikusi galā. Vienkārši, ja es veidoju attiecības/precos, tad tas ir nopietni. Man neder un nekad nav derējis variants "šodien viens, rīt cits". Es neesmu ar mieru šķirties tādu iemeslu dēļ kā negaršīga zupa vai nevietā nolikta krūzīte. Ja mans vīrs pēkšņi mainītos par 180 grādiem, protams, es šķirtos, bet par komplimentu sev to neuzskatītu.

Daenerys1 jā o.k.;-) Tur galīgi nebija domāta atsauce uz "šodien viens, rīt cits":-) Tas vairāk no tēmas, ka satikt cilvēku, par kuru ir pārliecība, ka tas ir "uz mūžu mūžiem", ņemot vērā mūsdienu mainīgo pasauli ir pietiekami grūti, bet tiešām fantastiski, ja tādu satiec un spēj ļauties šīm attiecībām. Tā vairāk mana pārliecība - es varu veidot attiecības, sinerģiju arī ar cilvēkiem, par kuriem es zinu, ka tā ir tikai pieredzes gūšana, bet lai es ar kādu saistītu savu dzīvi pilnīgi (lasi-oficiāli), man ir jābūt sevī pilnīgai pārliecībai, ka tā ir vienīgā reize manā dzīvē.

Tas vairāk no tēmas, ka satikt cilvēku, par kuru ir pārliecība, ka tas ir "uz mūžu mūžiem", ņemot vērā mūsdienu mainīgo pasauli ir pietiekami grūti, bet tiešām fantastiski, ja tādu satiec un spēj ļauties šīm attiecībām.

Par šo jautājumu runājot, es pati par sevi brīnos, ka man ir izdevies tādu cilvēku atrast. Katrā ziņā, ja attiecības pajuktu, pašnāvību es netaisītu un depresijā nekristu. Varbūt depresīvāk būtu tad, ja būtu bērni. Bet par baigo normu es tādu šķiršanos-precēšanos-šķiršanos nekad neesmu uzskatījusi un neuzskatīšu, es nesaprotu tos cilvēkus kā Džilindžeru ar 6 sievām un sievietes, kurām 3 bērni, katrs no cita...
Bet atkal jau, katram savs - ja tas Džilindžers jūtas laimīgs, lai jau, vai man žēl.

Esmu laikam sieviete savādā, jo precēties negribu, neuzskatu to par nepieciešamību sev, bet bērniņus ļoti gribētos!

Par Džilindžeru:-D Var jau būt, ka plus viņa daiļradei nāk tieši no sievām, kaut gan man liekas otrādāk - tas sarkasms, kas robežojas ar smeldzi un vienaldzību (rupji sakot - poh--ismu) ir tieši iespēja pāriet no vienas pie otras, gūt tās asās izjūtas, kas man jau sāk likties daudziem mūsdienās ir atkarība...

Nav jau tāds konkrēts "cik būtu jāgaida" cipars. Bet, manuprāt, pēc gada cilvēku tu ne grama nepazīsti. Es sāku ar savējo dzīvot kopā mēnesi pēc iepazīšanās, esam kopā 4,5 gadus. Tagad, domājot par pirmo gadu, saprotu, ka bijām svešinieki. :D Vispirms ir jāpārkāpj rozā brillēm, tam laikam, kad viss ir skaisti un no mīlestības var izdzīvot. Tad jāsagaida pirmās pēc-rozā-briļļu-krīzes. Gan mazās, gan tās, kuras nevar pārvarēt, vai liekas, ka nevar. Un tad, TAD varbūt NEDAUDZ var teikt, ka tu to cilvēku pazīsti. Pēc gada -- nu, ja ir vēlme precēties ar svešinieku, var jau to darīt. :) Cilvēki daudzas trakulības jaunībā dara un nekas.
Jēga ar čali par to runāt ir. Jo acīmredzami tu to vēlies, un tev ir jāzina viņa viedoklis. A ja nu viņš vispār negrib precēties? Ja nu grib precēties pēc vēl desmit īpašumu iegādes vai trīs paaugstinājumiem? Ja nu grib precēties tad, kad arī tev ir pamats zem kājām? Ja nu grib precēties, bet ne ar tevi? Variantu ir bezgalīgi daudz. Tā kā runā vien.

Tur no smiekliem var nogāzties, kad tādi kā Džilis pie altāra JAU KURO REIZI špļauj pār lūpām maģisko frāzi "līdz nāve mūs... " :D bet tas tā, atkāpei :D
bet par tēmu- ar gadiem tās domas dikti mainās, ļoti bieži tas, ko grib divdesmitgadniece, galīgi vairs nav tas, ko viņai vajag tad, kad ir 30...

Reāli jau katram ir savi limiti un noteikumi attiecībām - ne visiem vajag kāzas, ne visiem vajag bērnus, karjeru, māju ar baltu dēļu žogu..:-)
Vienkārši ir vecuma posmi, kad ir vieglāk vai grūtāk sev vajadzīgos limitus apjaust un pieņemt.
Imho, 20 ir krietni par agru gan laulībām, gan bērniem. Ja kādam tas ir īstais laiks, lai ir un lai viņš ir laimīgs:-)
Ja cilvēki mazāk klausītu sabiedrībai un vairāk savai sirdij, mēs visi būtu daudz, daudz laimīgāki:-)

Esmu arī minoritāte, man ir plānots kinders un neesam precējušies :-D Man kāzas ar visām tām tradīcijām mazliet pat šķebina, es redzu kāzām tikai divas fukcijas: juridiskā (mantas taisnīgai sadalei) un tusiņa funkcija (ballīte pēc katra paša rocības un patikas). Es vienkārši neesmu romantiķe :-). Līdz ar to man ļoti grūti saprast autores motīvu precēties, jo, kā saprotu, juridiskas vajadzības nav,bet nauda ballei ari, visticamāk nav? :-)

Dienvida, tev arī juridiskais iemesls (arī par bērnu lietām domājot) nav pietiekams, lai salaulātos?

Dienvida, juridiskais nav tikai mantu sadale. Pēc viena traģiska negadījuma man bija skaidrs, ka gribu tikt pie sava vīrieša reanimācijā. Ja nu kas.

catana, tas gan briesmīgi - kopā kaut vai 20 gadus, bet neskaities pēc likuma nekas.

Macaw, ir ta, ka dzimtsarakstu nodaļā tēvs uzrakstot atzinumu, ka ir berna tēvs, uzņemas visas juridiskās saistības pret bērnu. Par mantiskajām vertibam, runājot, tur mums viss ok, negribu publiski iedziļināties detaļās. Tā ka mana atbilde ir tada, ka kāzas būs tāpēc, lai būtu par vienu jauku dienu vairāk :-)
Catana, taisnība, biju piemirsusi par veselības jautājumiem un laulību.

Dienvida, bet neviens jau neliek precēties ar visām "tizlajām" tradīcijām, kas nepatīk. Man arī daudz kas nepatīk no tradicionālajām tradīcijām, tāpēc man nebija ne izpirkshana, ne tilti, ne līgavas zagshana, ne spēles ar naudas izspiešanu, ne izvirtību spēles, ne mičošana utt. Bet bija foršas kāzas arï bez tā visa. Var jau apprecēties tikai divata ar lieciniekiem parastā darbdienā 10 min laikā, pat bez dzejoliem un mūzikas dzimtsarakstu nodalā. (Biju lieciniece tādās kāzās)
.
Un jā, ir daudz medicīnisku un juridisku aspektu, kur ir svarīgi, vai tu esi sieva vai nekas. Tieši tā- nekas. Tev nav nekāda lemtspēja, un to nemaina fakts, ka ir 5 kopīgi bērni.
Bet pa lielam, ja neiedziljināties tādos sīkumos, daudzi mūžu nodzīvo kopā neprecējušies un ir ok