No attiecībām līdz laulībām

Es agrāk domāju, ka precēšos kādos 20 gados... Tagad domāju, cik gan muļķīgi tas būtu bijis. Es taču vēl tik jauna. :D
Bet tagad sanāk tā, ka bildinājumu saņēmu pēc 4 gadu kopā būšanas (kuru laikā arī daudz kam esam gājuši cauri), un kāzas būs nākamgad. Sanāk, ka precēšos 24 gadu vecumā. Man šķiet tieši laikā. :D :)

Jautājums, kāpēc tu gribi precēties? Ja jūs plānojat kopīgu īpašumu iegādi vai bērnus, tad tas ir loģisks solis (manuprāt). Tev gribas precēties precēšanās pēc vs. "aiz mīlestības" (manā skatījumā tie ir absolūti sinonīmi, jo mūsdienās vari dzīvot kopā 30 gadus, mīlēt un neprecēties, mīlēt jau neviens jums neaizliegs)? Nav jau slikti precēties arī precēšanās pēc, bet nedomāju, ka tā ir laba ideja 20 gadu vecumā un pēc mazāk kā gada kopā būšanas. Iemeslus jau šeit augstāk uzskaitīja. Nu tiešām, priekš kam tev to vajag? Padzīvo kopā, izbaudi, kā tas ir. Apprecēties vēl paspēsi. Un galu galā - vai tad tev negribas, lai vīrietis sper pirmo soli un tevi bildina, kaut kā skaisti, ar gredzenu un tā? Tiešām gribi sēdēt dīvānā un pateikt - eu, paklau, moš apprecamies?

Es tā īsti arī nekad neesmu varējusi saprast bieži vien forumos lasīto "ļoti gaidu bildinājumu, gribu precēties, bet vīrietis par to neieminas ne pušplēsta vārdiņa". Vai kādai no jums tiešām bildinājums bija milzīgs un negaidīts pārsteigums? Var jau būt, ka mēs tādi dīvainie, kas par laulību un vēlmi būt kopā happily ever after bijām daudz runājuši pirms paša bildinājuma.

+1

Piemēram, es attiecību pašā sākumā izteicos, ka vispār kādreiz dzīvē gribētu apprecēties un kādreiz to noteikti arī izdarīšu. Lai pat neiedomājas, ka es būšu no tām, kas dzīvo kopā neprecējusies 10 gadus un dzemdē 3 bērnus. Tas bija tajā sākumā, kad vēl nezini, izveidosies attiecības ar konkrēto cilvēku vai nē. Pēc tam par to vairs nerunājām. Pēc 2 gadu kopdzīves man vienkārši tāpat pajautāja, vai es piekristu ar viņu precēties, ja viņš mani bildinātu. Teicu, ka jā, pēc pāris nedēļām bildināja oficiāli (ar ziediem, gredzenu, mešanos uz ceļa, šampanieti, utt.).

Es tā īsti arī nekad neesmu varējusi saprast bieži vien forumos lasīto "ļoti gaidu bildinājumu, gribu precēties, bet vīrietis par to neieminas ne pušplēsta vārdiņa". Vai kādai no jums tiešām bildinājums bija milzīgs un negaidīts pārsteigums? Var jau būt, ka mēs tādi dīvainie, kas par laulību un vēlmi būt kopā happily ever after bijām daudz runājuši pirms paša bildinājuma.

++
Bildinājums bija pārsteigums, bet noteikti gaidīts, jo vīrietis jau neilgi pirms tam bija ieminējies, ka šogad varētu spert šo soli. :)

Domāju, ka tavā vecumā nevajag steigties ar precēšanos. Iegūsti izglītību, taisi karjeru - koncentrējies vairāk uz sevīm. Zinu pēc savas pieredzes, ka tajā vecumā attiecības un vīrieši škiet tie īstie un vienīgie. Bet viss mainās - dzīve, cilvēki, domāšana, attiecības... Un paiet pāris gadi un tu skaties uz to cilvēku un saproti, ka viņš ir mainījies, tu pati esi mainījusies un vispār viss ir mainījies... Es negribu teikt vai novēlēt, lai tev tā notiktu. Vienkārši ņemt to vērā.

Pievienojos iepriekšējiem komentāriem par bildinājumu, kas nav pārsteigums. Es vispār nesaprotu, to filmās noskatīto bildināšanu no zila gaisa :-D Tas ir liels, atbildīgs dzīves lēmums, kas ir jāapspriež un jāpieņem abiem partneriem kopā - iedomājieties, ja vīrietis neplānoti paziņotu, ka jūs tagad pārvāksieties dzīvot uz austrāliju vai arī viņš ir iztērējis visus jūsu iekrājumus un nopircis dzīvokli sarkandaugavā! :-D Nezcik romantiski neizklausās :-D
.
Starp citu, mēs apprecējāmies nepilnu gadu pēc iepazīšanās, bildinājuma brīdī bijām kopā aptuveni pusgadu, un par laulībām sākām runāt pēc apmēram 4 mēnešu kopdzīves. Bet to, ka es viņu apprecēšu es zināju dienā, kad mēs iepazināmies. :-D Viņš kā izrādās arī.

Lai pat neiedomājas, ka es būšu no tām, kas dzīvo kopā neprecējusies 10 gadus un dzemdē 3 bērnus.

Es zinu, ka cosmo šis nav lielākoties saprotams, bet es pateicu, ka bildinājuma limits ir 3-4 gadi. Jā, tāda briesmone es :D Ja nav, tad nav, čau-kakau! Un goda vārds, vēl joprojām es tā domāju.. un lai cik dīvaini tas neliktos, man vīrs sākumā pabrīnījās par tādu uzstādījumu, bet beigās atzina, ka pareiz vien ir :-D
Bet jā, mēs par šīm lietām ļoti ātri sākām runāt..laikam arī tāpēc, ka pēc 3 mēnešu kopā būšanas jau sākām kopā dzīvot. Likās normāli izrunāt gan kāzu jautājumu, gan bērnu, gan plānus nākotnē.Tā dabiski sanāca. Un par bildinājumu es nezināju, iepriekš viņš mani nebrīdināja, bet es zināju/jutu, ka viņš būs.. atlika tikai sagaidīt īsto brīdi :-)

Nūuu es droši vien apzināti citu partneri nemeklētu, ja arī pēc 3, 4 vai 5 gadiem nesekotu bildinājums, bet, godīgi sakot, arī absolūti necenstos krāt kopīgam mājoklim vai nekādā gadījumā neskatīties uz citiem vīriešiem. Bērniem principiāli nepiekristu.

Es zinu, ka cosmo šis nav lielākoties saprotams, bet es pateicu, ka bildinājuma limits ir 3-4 gadi. Jā, tāda briesmone es Ja nav, tad nav, čau-kakau! Un goda vārds, vēl joprojām es tā domāju.. un lai cik dīvaini tas neliktos, man vīrs sākumā pabrīnījās par tādu uzstādījumu, bet beigās atzina, ka pareiz vien ir

Tu esi pirmais cilvēks, kurš uzskata tāpat, kā es. Vismaz tagad varēšu citiem teikt, ka ne es vienīgā tā domāju. :D

bet es pateicu, ka bildinājuma limits ir 3-4 gadi. Jā, tāda briesmone es

Personīgi uzskatu, ka, ja Tu esi "laulību cilvēks" tad ļoti normāla attieksme. Redzēju kaut kādu amerikāņu programmu par pārīšsavedējukopā, kura vispār noskaldīja 2 gadi un viss, tā, ka, Selīna, Tu vēl esi devīga :-D.
Liekas, ka kašķi parasti sākas, kad viens novīpsnā par otra izvēli, kaut ko no sērijas "cik stulbi, cik nepareizi".

Saderinājos pat neesot gadu kopā. Tagad nu jau kā esmu precējusies un viss ir labi. Neko sliktu nesaskatu precībās. Draudzene apprecējās ar puisi, kuru satika 18 gados... uzreiz neprecējās, bet bija gatava krietni ātrāk. Galvenais, lai abi gribat to. Lai nav tas tikai no tavas puses. Pagaidi, lai puisis pats par to iedomājas, nevis pati sāc pierunāt

Ja jūs plānojat kopīgu īpašumu iegādi vai bērnus, tad tas ir loģisks solis (manuprāt).

Piemēram, es attiecību pašā sākumā izteicos, ka vispār kādreiz dzīvē gribētu apprecēties un kādreiz to noteikti arī izdarīšu. Lai pat neiedomājas, ka es būšu no tām, kas dzīvo kopā neprecējusies 10 gadus un dzemdē 3 bērnus.

Šajā diskusijā pilnībā piekrītu Daenerys. Esmu redzējusi, kā ir, kad pāris dzīvo kopā jau padsmito gadu, sieviete sapņo par kāzām, bet viņš.... neko. Jo tāpat jau viss ir - bērni ir, īpašumi ir, baigi ērti! Ja sievietei tas ir svarīgi, tas ļoti var sāpēt.
.
Par sevi - es esmu jauna un kopā esam neilgi, bet, ja pat tagad bildinātu, teiktu jā. Jo vienkārši tā jūtos. I viss :D

Kas tas par murgu? Vīrietim zem 30 gadiem precēties ir galīgi garām.

ha vispār jau katrs pāris uzskata, ka ir īstais viens otram.
Manējais arī saka "jūtu, ka esi man īstā", bet es ar šiem izteicieniem neskrienu gan.
Ar viņu gribu ģimeni, kāzas jā, bet vai šī saite būs viena un uz visu mūžu, to rādīs laiks.
Bet mums jau arī vecums atšķiras no tava piemēra.
njā, tāpat kā šeit citi, es arī uzskatu, ka Tu par ātru skrien.
20 gados precēties - tas gan par ātru ir....
Tev ir tas vecums, kad stabilitātes nav - puiši var mainīties. (kā jau jebkurā vecumā).
Nepiekrītu krievu pieņēmuma,ja pēc pusgada nesauc precēties - nemīl.
Nu nav tas štamps pasē tik ļoti svarīgs.
Ja Tu taga skriesi tik ātri ģimenes dzīvē, Tu nogursi. It īpaši ja vēl neesi iz skraidījusies, izklaidējusies... (citiem to nevajag, bet citiem gan)
Jūs tiekaties vai dzīvojat kopā?
Ja tiekaties - Jums vēl ir jāsaprot kā ir kopā dzīvot, jāpārdzīvo krīzes situācijas, jāizaug attiecībās, lai tās nosauktu par stabilām.
Viņam viss stabils, bet Tev? Ja vēl mācies.....
Neskrien ar galvu sienā. Iepazīstatieties tuvāk, izprotat viens otru un tad.... :-)

Piemēram, es attiecību pašā sākumā izteicos, ka vispār kādreiz dzīvē gribētu apprecēties un kādreiz to noteikti arī izdarīšu. Lai pat neiedomājas, ka es būšu no tām, kas dzīvo kopā neprecējusies 10 gadus un dzemdē 3 bērnus.

Man otrādi, teicu, ka precēšos diez vai, bet plānoju nodzīvot kā mani vecāki bez štampa pasē ilgi un laimīgi. Bet izskatās, ka man tas nespīd un jau plānojam kāzas :D
Sākām runāt, ka gribam mazo, ir kopīga dzīvesvieta, abiem darbi, izgājuši cauri daudzām situācijām kopā - vienkārši sajutām, ka esam gatavi, gribam un viss. :)

Kas tas par murgu? Vīrietim zem 30 gadiem precēties ir galīgi garām.

pff, drīzāk, kas ir šis par murgainu uzskatu :-D
30 un pēc jau skaitās vecpuisis...

Priecājos ka ar jaunības lovi neaizgâja līdz kāzām, kaut likās, ka uz mūžu. ...
.
Ar vīru - apprecējāmies 363 dienas pēc kopā saiešanas :D 2 dienas līdz gada jubilejai. Man bija milzīgs pārsteigums vinja bildinājums, bet tâ kā man jau bija 25, un savu dzīvi redzēju kopā ar šo cilvēku, tad tas likās visai logisks solis.
20 gados pirms augstskolas, un ja VINS NAV ne vārdu bildis - ir par agru

pff, drīzāk, kas ir šis par murgainu uzskatu
30 un pēc jau skaitās vecpuisis...

Kāds vēl vecpuisis? :D Ja nav līdz 30 ar bērniem un precējies, viss, norakstām. :D

Manuprāt, bildinājumam ir jānāk no vīrieša puses, tai jābūt viņa inciatīvai, es laikam savādāk nespētu būt laimīga. Man tas bija ļoti svarīgi. Tāpat arī bildinājums bija pārsteigums, jo gribēju, lai vīrietis izrāda inciatīvu, attiecīgi par to tēmu nerunāju ar viņu, tas būtu zem mana goda izčīkstēt kāzas. Jā, runājām par nākotnes plāniem, par bērniem, bet ne konkrēti par kāzām un bildinājumu un to, kad tas notiks.
Man šķiet forši precēties jauniem, nebūt nedomāju tā, ka tad uzreiz gaidāma šķiršanās. Ja abi jūt, ka ir īstie viens otram, tad kāpēc gan nē? Pati esmu kopā ar savu vīru no 17 gadiem un esam pārvarējuši kopā daudz dažādas problēmas, bet beigās tas viss mūs tikai ir satuvinājis. Jā, 20 gados ir savādāk uztvere, nemāki vēl risināt problēmas, bet tas viss nāk ar laiku un visu var kopīgi pārvarēt un atrisināt, ja ir lielā mīlestība :)