No attiecībām līdz laulībām

Bija man puisis, ar kuru likās - uz mūžu. Likās, ka kādreiz dzīvē noteikti precēsimies. Ehh, jauna biju (lai gan joprojām esmu) un naiva. Divu gadu laikā šādas domas izklīda kur nu kura.

Nu kur Tev, autore jāskrien un jāsteidzas? Nekur jau tās kāzas nepazudīs. Labāk pabeidz skolu, attīsti sevi profesionāli un garīgi, nostabilizējies un tad domā par ģimenes dzīvi. Noteikti iesaku labāk otru iepazīt, kādus gadus padzīvot kopā un tad skatīties precību virzienā. Bez tam, kāzas taču izmaksā milzu naudu- jums tādas ir? Es atskatoties tagad uz sevi 18-20 gados domāju- nu bāc, patiesībā jau tāds pilnīgi zaļš gurķis vien biju, naivums pa visām malām spraucās ārā, bet pašai jau likās, ka visu no dzīves jau saprotu:-D Padomā, lai vēlāk nesanāk vilties, šīs steigas dēļ.
Un es arī uzskatu, ka bildinājumam jānāk no vīrieša. Nebija tā, ka es nezināju, ka tas notiks, bet nebija ne jausmas- kur un kā! Tas man bija liels pārsteigums, jo tad es to negaidīju, patiešām. Nākamgad, uz mūsu 10o kopā būšanas gadadienu, svinēsim kāzas. Šausmas:-D

Kas tas par murgu? Vīrietim zem 30 gadiem precēties ir galīgi garām.
pff, drīzāk, kas ir šis par murgainu uzskatu
30 un pēc jau skaitās vecpuisis...

Susurrins, ja neesi pamanījusi, tad padomju laiki (kad nereti mantinieku ieņēma naktī pēc vidusskolas izlaiduma un puiši attiecīgi precējās 18 gados pirms iešanas krievos) ir labu laiku kā beigušies :-D

Man nāk smiekli par sievietēm,kuras dzīvo kopā ar savu vīrieti,nav precējušies,ir jau kopīgi bērni un visiem stāsta "Nesteidzies ar kāzām,pārdomā labi vai ir tavs īstais". Tu dzemdē bērnu neapdomājoties vai tas ir tavs īstais? Bet lai apprecētos tu apdomā to 10 gadus? Nopietni? Kurš lēmums ir svarīgāks!? :-D Man liekas,ka svarīgāk ir saprast ,vai tev tas vīrietis der un ir īstais pirms radi to mazo. Varbūt tagad jau vairs ģimene,kurā ir abi vecāki nav tik svarīga. :-D
Pati negribētu dzīvot kopā ar vīrieti,kurš nav mans vīrs. Negribētu būt tikai draudzene,negribētu ģimeni ,kurā katram savs uzvārds,negribētu precēties pēc ilggadīgas kopā būšanas,tad jau tā precēšanās nekas tāds īpašs nav,viss izbaudīts pirmstam. ;-)
Varbūt agrāk kaut ko teicu par precēšanos draugam,tagad to vairs nedarītu. Gribēs apprecēs. Negribēs,būs cits ,kas apprecēs. :-) Galvenais nečīksti,ka neprec,nu ja negrib apprecēt un tu domā,ka esi pietiekami ilgi to gaidījusi,tad aizej. Varbūt viņam nemaz nav nopietni nodomi bijuši. :-) Ja esi tiešām iekritusi sirsniņā,tad apprecēs. Māsīcu vīrs apprecēja pēc pusgada,tagad abiem jau otrs bērniņš,ir laimīgi. :-)(l)
Draudzene tikās ar puisi gadu,viņš gribēja dzīvot kopā,bet par precēšanos neko nebija teicis un plānojis. Viņa izšķīrās no viņa. Puisis atradis citu,jau 4 gadus kopā ar meiteni,dzīvo kopā un neprec viņu. :-P Draudzene iepazinās ar vīrieti ,kurš viņu apprecēja,un nu jau 3 gadus ir sievas statusā. :-) Tu pati izvēlies,kas tev der un kas nē. :-P

Ne pa tēmu. katra , man ļoti patīk tava profila bilde.Esmu liela Frīdas cienītāja, ne tikai viņas mākslas darbi,bet arī biogrāfija ir ļoti interesanti ❤️

Vot to bērnu taisīšanu pirms kāzām arī ne līdz galam saprotu. Tieši tādā kontekstā - kāzas ir liels solis utt,nevar uzreiz tā, bet jā jā bērnus gribam un taisam. Lai gan, izšķirties vienmēr var, bet bērns ir atbildība uz visu mūžu

Man nāk smiekli par sievietēm,kuras dzīvo kopā ar savu vīrieti,nav precējušies,ir jau kopīgi bērni un visiem stāsta "Nesteidzies ar kāzām,pārdomā labi vai ir tavs īstais". Tu dzemdē bērnu neapdomājoties vai tas ir tavs īstais? Bet lai apprecētos tu apdomā to 10 gadus? Nopietni? Kurš lēmums ir svarīgāks!?

Varbūt vinjas neviens vienkārši nebildina? Bet dzīve taču rit uz priekšu, attiecības it kā apmierina, laiks bērniem, bet vecis precēties nedomā, ne jau visas izdīks kāzas. Es arī nekad dzīvē nevienam neesmu prasījusi, kad mani precēs. Bildināta esmu 2 reizes un vienu reizi vīrietis klasiski bildinājis nebija, bet plānoja kāzas pēc gada :D labi, ka no 2 laicīgi tiku prom, un atradu īsto
Mana nostāja vienmēr ir bijusi, ka bērnam jābūt pēc kāzām un savā, ne īrētā miteklī.

Neveiklā, tu to adresēji man? Ja tā, tad man bērnu nav, jo nedzemdētu to, neesot laulībā. Kopīgs īpašums arī būs tikai pēc kāzām. Man gan par savu viedokli nav nevienam jāatskaitās, bet visa situācija par ilgo kopdzīvi, neesot laulībā, ir jāskatās individuāli. Es neiesaku 30 gadīgai sievietei 10 gadus padzīvot kopā, pirms precēties, bet gan 18 gadus vecai jaunietei dažus gadiņus nogaidīt, jo viss vēl var mainīties. Man personīgi bija ļoti svarīgi iegūt vismaz maģistru, pastrādāt un sākt labi pelnīt, pašai arī garīgi nostabilizēties, jo nu..būsim godīgi, retos gadījumos cilvēks 18 gados ir tāds pats kā 28 gados. Jā, mēs iepazināmies jauni, izgājām cauri 1,3,7 gadu krīzēm un tikai tagad varu pateikt, ka pazīstu šo cilvēku no a-z un ne mirkli nenožēloju, ka savu ģimeni oficiāli dibināsim pēc 10 gadiem. Ja būtu iepazinušies 25-30 gados, loģiski-10 gadus negaidītu. Bet tas jau Cosmo stilā- uzburt drāmu, ne vella nezinot:-D

Es ļoti piekrītu neveiklajai, es totāli nesaprotu to modi radīt bērnus ārlaulībā. Par laulības reģistrēšanu valsts nodeva ir 14 eiro! Varbūt esmu vecmodīga, bet man nešķiet forši, ka mamma un tētis viens otru sauc draugs/draudzene/dzīvesbiedri, ir dažādi uzvārdi... Es tā nepiekristu. Nekad. Bet zinu sievietes, kurām bērni ir tik ļoti svarīgi, ka ir vienalga, kāds vīrietis blakus, prec, neprec, labs, slikts - ir sajūta, ka reizēm varbūt pat nepamana, ka blakus ir vīrietis. :-D
*
No vīra var izšķirties jebkurā brīdī. Pie notāra 30 dienas. Bet bērni? Ko ar bērniem darīt? Ko darīt, ja bērnu tēvs ir kretīns? Līdz ar to piekrītu neveiklajai.
*
Mani gan mazliet mulsina tas princips "pirms kāzām nekādu kopīpašumu" vs. "pēc kāzām jāpērk savs miteklis!". Nepiekrītu. Ja man būtu bijis savs īpašums, es ko, nebūtu laidusi tur dzīvot savu līgavaini? Prasījusi īres maksu? Loģiski, ka nē... Un pēc kāzām - esam iztērējušies kāzām, mazā dzīvokli Zolitūdē pa 40 000 negribam dzīvot, nekādi superizdevīgie piedāvājumi arī nenāk. Kāpēc pēc kāzām OBLIGĀTI jāievācas kopīpašumā? Ja ir pilnībā komfortabli īrētā dzīvoklī un tiek krāts foršam savam dzīvoklim foršā vietā, nevis 40m2 ūķim.

v35 nu zem 30, nenozīmē uzreiz 18...cik zinu pa vidu ir vēl citi gadi.
sākot no 24 gadiem priekš vīrieša tas ir tīri normāli.
Ja jau precētos tikai pēc 30, tad te bērnu būtu vēl mazāk, jo ļoti daudzi grib bērnus tikai pēc kāzām.
Padomju laiki ir beigušies, bet uzskati paliek - te sarakstes to pierāda. 8-)

Nu nav tas štamps pasē tik ļoti svarīgs.
Ja Tu taga skriesi tik ātri ģimenes dzīvē, Tu nogursi. It īpaši ja vēl neesi iz skraidījusies, izklaidējusies... (citiem to nevajag, bet citiem gan)

Smieklīgi.

Mis Take, 25 Tev bija "jau" un loģisks laiks kāzām, bet 20 ir "par agru"?:-D Šaubos, ka 5 gadi kaut ko sevišķi maina, bet kā nu kurš uztver laika ritējumu :-D
Nekad neesmu uzskatījusi precēšanos par kaut ko sevišķi svarīgu, ja vien netiek plānoti bērni vai pirkti kopīgi īpašumi. Pēc 30, jā, tad par šo jautājumu jāpadomā nopietnāk, bet līdz tam..kur jāsteidzas?
Nepazīstu daudz pāru, kuri joprojām dzīvo kopā pēc apprecēšanās 18-23 gados, lielākā daļa pēc pāris gadiem jau ir šķīrušies. Kā jau iepriekš minēja, līdz 30 cilvēks vēl tikai nobriest un veidojas kā personība, reti kuram paveicas tajā laikā satikt savu īsto:-)
Sabiedrības iedomātos termiņus un limitus, pēc kuriem ir jānāk bildinājumam, vispār nespēju uzklausīt bez smiekliem:-D Nu kāda starpība, pēc cik gadiem bildina, ja cilvēki viens otru mīl?:-D Vai tad laika limitā neizteikta bildinājuma dēļ ietu meklēt citu?

Manā galvā stāv uzskats, ka pāris pats saprot, kad tam kāzu mirklim notikt. Vīrietis jūt vēlmi būt ar konkrēto sievieti, tāpat arī sieviete vēlas. Viņš piedāvā, viņa piekrīt. THE END.

bērnam jābūt pēc kāzām un savā, ne īrētā miteklī

+1

sākot no 24 gadiem priekš vīrieša tas ir tīri normāli

Parādi man tos 24gadīgos vīriešus, kam ir savs (ne īrēts, ne bankas) mājoklis.

līdz 30 cilvēks vēl tikai nobriest un veidojas kā personība, reti kuram paveicas tajā laikā satikt savu īsto

Tajā laikā pat nevajag mēģināt satikt savu īsto - ar lielu varbūtību jūsu abu personības attīstīsies virzienos, kas pēc dažiem gadiem būs nesavienojami.

"pēc kāzām jāpērk savs miteklis!

Nu es to domāju, ja nevienam nav sava personīgā. Tā kā man ir tikai lauku māja Latvijā, tad nu logiski liekas, ka ir jāsper solis uz prieksu un jāpērk māja valstī, kur dzīvojam. Es negribu ar gimeni skraidīt no vienas īrētas mājas uz otru, jo vai nu pieaug īres maksa vai saimnieks sadomā kaut ko...
Delusion, vai tad 5 gadi sievietes dzīvē nav daudz? 18-20 gados meitene ir jauns skukjis, studente, un es tiešām priecājos, ka tajā laikā nesastrādāju muljkjības un neapprecējos, jo ar to cilvēku nebūtu pa celjam. Bet es par sevi runāju. 25 gados es jau biju sapratusi, kur es gribu dzīvot, ko es gribu darīt, stabilitāte. Un arī patiesībā 25-30 gadi ir laiks atrast sev cilvēku, no kura gribi bērnu, jo nu pulkstenis sāk tikškēt... drīz 40...un ne visiem bērnu sanāk ienjemt tikko kā izlemj...

Man ir apzināts bērns ārpus laulības. Medicīniski iemeslu dēļ pienāca galējais brīdis - vai nu tagad, vai.... Tajā brīdī runājām un izlēmām, ka mēģināsim. Abi nākam no šķirtām ģimenēm un zinam, ka laulība nav mūžīga. Toties atbildība pret bērnu ir. Mūsu gadījumā zinājām, ka ja kādreiz izšķirsimies pirmārais būs bērns. Bērns uzliek atbildību nevis vīram un sievai, bet tētim un mammai. Pat ja izšķiramies, abi rēķinamies, ka attiecības vienam ar otra ģimeni būs jāsaglabā bērna dēļ. Precēšanās bija priekš mums diviem, bērnam ar to nav nekāda sakara.
**
Tāpat arguments - iepazīt un tad taisīt bērnus īsti nestrādā. Katru dienu amf forumā var lasīt - viss bija forši līdz piedzima bērns. Pašai ir draudzene, kas izšķīrās 2 gadus pēc bērna piedzimšanas. Toties abi joprojām kopā audzina dēlu. Pat pāris pēc 8 gadu kopā būšanas atzina, ka bērna piedzimšana ir milzīgs pārbaudījums. Mūsu gadījumā esam veiksmīgi ar to tikuši galā, un zinam, kā ir. Nevienā brīdī nenožēloju, ka neapprecējāmies agrāk.

Parādi man tos 24gadīgos vīriešus, kam ir savs (ne īrēts, ne bankas) mājoklis.

Mans derēs? :D Irir tādi :)

Delusion, vai tad 5 gadi sievietes dzīvē nav daudz?

Nē, nav:-) Vismaz manā noteikti nē. Arī 25 vēl ir jauns skuķis, studente vispār var būt visos vecumos:-D
Tikšķošie pulksteņi mani nesatrauc, neredzu problēmu radīt bērnu arī 35 vai 40 gados, ja sagribas:-)
Manuprāt, cilvēki pārāk daudz ieciklējas uz laiku, termiņiem un tikšķošajiem pulksteņiem, tā vietā labāk būtu izbaudījuši dzīvi un brīvību.