Es arī ļoti piekritīšu katra viedoklim.
Pēc vidusskolas sākas pavisam cita dzīve, tas ir noteikti. Un tas neapšauba jūsu abu mīlestību un jūtas, vienkārši tu pati vēl neesi tas cilvēks, kas būsi pēc diviem gadiem. Tā patiešām ir! Es arī atnācu pēc vidusskolas, un likās, ka nu tikai esmu pieaugusi, bet tagad, kad gadi jau gājuši uz priekšu, paskatos atpakaļ uz to, kāda muļķa meitene esmu bijusi, vēl bērns, kam uzkrauta pasaules atbildība. Un tikai tagad es jūtu, ka pamazām kļūstu pati par sevi - par cilvēku, kāda būšu turpmāko mūžu, sāku saprast, ko es gribu no dzīves, no sevis, no partnera.
Es iesaku pagaidīt kādus pāris gadus, varbūt divus maksimums. Ir forši precēties, un ja jūti, ka cilvēks ir īstais, tas ir vēl foršāk. Un neviens jau nesaka, ka tā nav. Vienkārši Tu pati pēc pāris gadiem paskatīties atpakaļ uz sevi un teiksi paldies, ka neaizskrēji laikam pa priekšu. Precēties vajag tad, kad esi jau liels, sevī pieaudzis cilvēks un zini, ko gaidi no dzīves, sevis, laulības. Un, izstiepies vai saraujies, to nevar uzzināt bez pieredzes dzīvē.