Bērnu drošības pulkstenis

Maziņam man liekas laba doma, piemēram, palaid ar vecvecāku uz dārzu vai kur citur, tfu tfu, kur izraujas un aizčāpo, palien. Tas jau nenozīmētu, ka nemācītu, ka jābūt blakus, tas ir bīstami, tas nav utt.

Manuprāt, laba ideja. Normāla māmiņa visu dienu nesēdēs aplikācijā, vērojot katru bērna soli. Bet ja nu notiek kas slikts, uzreiz būs signāls. Līdz 8-9 gadiem bērnam nav pa kluso jāvazājas apkārt, un vecākiem IR jāzina, kur viņš ir. Mājās, skolā, sētā, pie draugiem. Par kādu privātumu jūs runājat (t) Pie tam uzskatu, ka mazajiem nekādus telefonus nevajag, un lūk - ja gribi pazvanīt, tad lūdzu.

Duujaa Bērnības pieredze. Man ir trauma, ka bērnībā tiku izsekota. liekas pašsaprotami, ka bērnībā nodarītais atstāj sekas uz mūžu.

Bet interesanti, ka 1 (!!!) paaudzes laikā pasaule tik ļoti mainījusies. Mēs vēl pavisam mazi, pat skolā negājām, dzīvojāmies ārā stundām bez vecāku klātbūtnes, un tolaik tas skaitījās normāli. Tagad jau par katru soli vecāki grib zināt par pusaudžiem (nu viņiem gan nevis šādu telefonu, bet aplikāciju telefonā instalē), un tas skaitās normāli. Savus bērnus bērnu dārzniekus gan vienus nekur nelaistu, bet šitāda pārspīlēta uzraudzība man uzdzen šermuļus - reāli liekas kādas antiutopijas prīkvels tagad notiek. Bet nu laikam tā ir vecuma pazīme - večuki tak vienmēr ir pret tehnoloģijām.

Mana vecmāmiņa vairākus km mēroja uz skolu,kā arī jaunībā uz ballēm. Tie bija citi laiki, tagad citi. Mūsdienās bērni, manuprāt, ir vaļīgāki, jo ir izlaisti,ja ne no vecāku puses,tad no sabiedrības un dzīvesveida kopumā. Ja man būtu atvase, noteikti iegādātos tādu pulksteni, ļaujot bērnam izvēlēties viņam tīkamāko.

Nikola, tev ir "bērnības trauma", bet, piemēram, Ivans ir miris 5 gadu vecumā viens, mežā, salā, badā.
Tiesa, Ivana mamma neizskatās pēc cilvēka, kas jelkad dzīvē nopirktu šādu pulksteni.

Nav aktuāli, bet varu iedomāties, ka var būt situācijas, kurās tāds ir ļoti noderīgs. Vārds "izspiegot" aiz sevis var slēpt daudz dažādu situāciju un var tikt uztverts dažādi, tās situācijas, kurās es to izmantotu, es noteikti nesauktu par izspiegošanu, bet extra drošību (ļoti nosacītu, protams).

Manuprāt, laba ideja. Normāla māmiņa visu dienu nesēdēs aplikācijā, vērojot katru bērna soli. Bet ja nu notiek kas slikts, uzreiz būs signāls. Līdz 8-9 gadiem bērnam nav pa kluso jāvazājas apkārt, un vecākiem IR jāzina, kur viņš ir. Mājās, skolā, sētā, pie draugiem. Par kādu privātumu jūs runājat tiesi ta! Bet irtadas ka aIvsna mate kas mazos vienus pa naktim maja atstaj, tadas ari so nekad nepirktu, aizbildinoties ar visadien debiliem argumentiem,

viss forši, bet kas tā par izspiegošanu?(t) citiem vārdiem sakot, vecāks vienkārši uzvelk bērnam pulksteni uz rokas, ne vārda nebilzdams? vieglāk nav izrunāt ar bērnu, ka "tagad mēs tev dodam šo pulksteni, lai, ja kas ar tevi gadītos, mēs spētu steigties palīdzēt"?

Tiesa, Ivana mamma neizskatās pēc cilvēka, kas jelkad dzīvē nopirktu šādu pulksteni.

vins pa nakti bja viens maja atstats, tatad mate ta darijja regulari un sen. Ta bija vinai norma. Logiski ka tada ari nekad nepirktu to pulksteni

Dzīve ir dzīve, no visām pasaules nelaimēm ne vienu Ivanu, ne Jāni nepasargās pat 10 pulksteņi. Ja diskusitē par samērīguma principu, vai drošība kompensē bērna izspiegošanu un iespējamās tās sekas, mana pieredze saka, ka šāds pulkstenis nav atbalstāma lieta.

, mana pieredze saka, ka šāds pulkstenis nav atbalstāma lieta.

pastasti ludzu sikak par savu pieredzi.

Bērnības pieredze. Man ir trauma, ka bērnībā tiku izsekota. liekas pašsaprotami, ka bērnībā nodarītais atstāj sekas uz mūžu.

Nikola., kā tevi izsekoja?

drošība kompensē bērna izspiegošanu un iespējamās tās sekas

Man personīgi liekas, ka ja tas var samazināt letālas iespējamības risku (nelasīt, lūdzu, kā "novērst iespējamību"), tad, jā, ir vērts (es personīgi arī to nesaukšu par izspiegošanu).

Nikola., kā tevi izsekoja?

ja grbetos zinat ar kadiem gadzetiem....

Dzīve ir dzīve, no visām pasaules nelaimēm ne vienu Ivanu, ne Jāni nepasargās pat 10 pulksteņi. Ja diskusitē par samērīguma principu, vai drošība kompensē bērna izspiegošanu un iespējamās tās sekas, mana pieredze saka, ka šāds pulkstenis nav atbalstāma lieta.

Kāpēc lai kādu tomēr nepasargātu?

Man 1.klasē ienāca prātā aiziet ciemos pie klasesbiedrenes paspēlēties. Es biju mācīta, ka nedrīkst nekur iet bez prasīšanas, bet tajā brīdī tas nelikās nekas nepareizs. Vienkārši aizgāju, jo vecmāmiņa nokavēja 5minūtes atnākt man pretī uz skolu. Klasesbiedrenei mājās bija tikai pāris gadus vecāks brālis. Kā jau bērni, aizspēlējāmies līdz tumsai. Iedomājieties, kas darījās skolā? Ko mani vecāki pārdzīvoja? Mani meklēja visi pa visu rajonu, labi, ka vēl policiju neizsauca. Tā kā jā, es savam bērnam noteikti nopirktu tādu pulksteni!

7heaven, tas līdzīgi, ko rakstīju.

Maziņam man liekas laba doma, piemēram, palaid ar vecvecāku uz dārzu vai kur citur, tfu tfu, kur izraujas un aizčāpo, palien. Tas jau nenozīmētu, ka nemācītu, ka jābūt blakus, tas ir bīstami, tas nav utt.

Ja vecvecāks neaizskrien pakaļ vai tieši tā, vienreiz es gan ar pa kaklu dabūju, gāju pavadīt draudzeni no savām mājām līdz pus ceļam, kas ved pie viņas. Aizrunājāmies un aizgāju līdz viņai, tad gāju atpakaļ. Ienāku, mamma saģērbusies, skatījusies, pailgs laiks paiet, gribējusi jau gandrīz iet meklēt. Kopš tās reizes piedomāju, bet nekādu traumu man tas radījis nav. Tikai atbildību un apziņu, ka vecāks uztraucas, ne spiego vai izseko mani. Kas tāds būtu aiztaupījis sirdsklauves.

Es vienreiz maza būdama pazudu citā valstī, tāpēc, ka apvainojos, sadusmojos uz vecākiem, demonstratīvi sāku iet ātrāk un nost no viņiem, domājot, ka redzēs, cik apvainojusies esmu :D :D, bet viņi kaut kā izlaida mani no redzes loka. Mēs bijām apmetušies nevis viesnīcā, bet mājā, ko izīrēja un tā bija pirmā ceļojuma diena, es nezināju ne ielu, neko (ar viesnīcu būtu vieglāk, tad vismaz varētu kādam pajautāt, kur tāda ir) :D Tur bija daudz cilvēku uz ielām, sanāca ātri iejukt pūlī, kūrorta pilsēta karstākajā mēnesī. Kaut kā nebūt pēc redzes atmiņas atcerējos aptuveno ceļu un tur jau vecāki bezgala uztraukušies un ļoti dusmīgi.. Es biju sākumskolniece, bet, ja man būtu kādi 5 gadi, mazums, kas tur notiktu, jo, pat ja satiktu izpalīdzīgu cilvēku, tad ne es zināju telefona numuru (mēs pirkām vietējo operatoru numuru, ko, protams, no galvas nemācījos), ne adresi, neko, protams, arī personas apliecinoša dokumenta, naudas vai telefona man nebija.

RīdzinieceGadžeti manā bērnībā, pusaudžu gados vēl nebija. :-D
Īsumā- gadiem ilgi cietu no vienaudžu izsmiekla par manu vecāku, konkrēti mammas, gājieniem manis kontrolēšanā. Sākās jau ar to, ka pagalmā spēlējoties, šī visu laiku tupēja pie loga un lūrēja. Citu bērnu vecāki tā nedarīja un ātri vien tas tika no citu bērnu puses pamanīts un izsmiets. Tāpat regulāri tika zvanīts klasasbiedru vecākiem, lai par mani ko pajautātu. Zvanījas visiem pēc kārtas pat ja pēc skolas kavējos 15-20 min. , zvanījās uz klases vakariem, kuri bija kopā ar skolotāju. Par mani vienaudži un pat skolotāji smējās no skolas sākuma līdz kādai 7 klasei... Pēc tam izsmiekls beidzās un... sākās žēlums no klasesbiedru puses. Un šis žēlums sāpēja vēl vairāk.
Varbūt šis pulkstenis ir nevainīgs, bet tādu nelietotu.