Depresijas sekas

Meitenes, neveidošu jaunu diskusiju, jo tēma ļoti saistīta. Īsumā: vidusskolas gados konstatēta viegla depresija, izdegšanas sindroms. Medikamentus tolaik nelietoju, situācija uzlabojās. Ilgus gadus dzīvoju laimīga, par slimības simptomiem nesūdzoties. Vasaras sākumā sāpīgi izšķīros. Attiecības nav pilnībā beigušās, sāpes lielas. Jau apmēram mēnesi jūtu vecās kaites: nogurums, bezmiegs, apātija un, pats galvenais, nespēja saredzēt jēgu nedz ikdienas darbībās (mājassolis, ēdiena gatavošana), nedz sirdslietās. Vai tās ir lietas, kas izsāpēs, vai slimība atkal pacēlusi savu neglīto galvu?
Un jautājums: kā jūs, kam depresija, rodat dzīvē prieku un piepildījuma izjūtu?

Miegainība, galvas reiboņi, slikta dūša, nespēks, savilkti muskuļi - katru dienu, jau 2 nedēļas, Vai tās varētu būt depresijas sekas?

Kāpēc ne pārgurums?

Kāpēc ne pārgurums?

Nav iemesla pārgurumam, šobrīd esmu bez darba.

Iesaku mēģināt rast atbildes uz jautājumiem ģimenes ārsta kabinetā :)

cormeum, paldies par ieteikumu, pašai tas neienāktu prātā. :)

Vakardiena, man izklausās, ka problēma nav depresija, bet šķiršanās, kas turklāt ir nepabeigta, cik saprotu. Ja pareizi saprotu, ka attiecības tur vēl muļļājas, tad tavs jautājums drīzāk būtu nevis par depresiju, bet par attiecību jautājumu izrisināšanu. Nenoteiktība rada stresu. Ja viss ir pabeigts, tāpat šķiršanās sāpīga ir visiem un vasaras sākums nav nemaz tik sens notikums..
**
Jd, protams, ka šādi simptomi var būt, bet tādi simptomi var būt arī pie jebkādas citas kaites.

Vakardiena, mana atbilde tavam jautājumam boldā

Bet tas, protams, humoram.

Vakardiena, nekā, patiesībā. Ir labās dienas un ir arī sliktās dienas. Vienu brīdi biju iemācījusies sakārtot savu domāšanu pati, bez ārstu palīdzības. Tas daudz ko mainīja manā dzīvē, tomēr melnie periodi ik pa laikam atgriezās, šobrīd atkal ir tā, ka jādomā, kā sev pašai palīdzēt, jo man depresija nav viena pati, ja tā varētu teikt.

Adventi, pastāstīsi vairāk? Var PM.

Vakardiena, Tev PM. :)

Kamols kaklā, panikas lēkmes, apātija, nogurums, nevēlēšanās neko darīt, apetītes zudums, miegainība, trauksmes sajūta, sirds pārsitieni, bailes nomirt utt., utjp. - tas viss mani ikdienā nomoka jau aptuveni 2 gadus. Diagnoze - veģetatīvā distonija. Zāles nelietoju, jo, no vienām, kuras man izrakstīja ārsts, nebija nekāda jēga. Un arī pati nevēlos kļūt atkarīga no medikamentiem. Tā nu mana ikdiena iedalās (kā es pati esmu tās nodēvējusi) labajās un sliktajās dienās, ar kurām jau esmu iemācījusies sadzīvot. Ja ir vēlme parunāties, tad arī man var droši rakstīt.