Man bija ļoti līdzīga situācija. Man likās, ka viss ir slikti, nepatika viņš, viņa pieskārieni un viss pārējais. Reāli abi mocījamies, jo viņš juta, ka man kaut kas nepatīk un es jutu viņa sašutumu. Vienā dienā es vienkārši nolēmu, ka viss. Šķirsimies, tad arī izšķīrāmies.. Es trakoju. Visu atšķirto laiku ballējos, biju nemitīgā dzīves virpulī viss likās tik labi, tomēr pēc kāda laika vienu rītu piecēlos un sapratu, bāc, man šitā nepatīk vēl vairāk, tad nu labu laiku pārdzīvoju, raudāju, nespēju neko vairāk kā vārtīties pa gultu un pārcilāt visus labos mirkļus, atmiņas un piedzīvojumus. Draudzene tajā mirklī ieteica mums satikties. Apskatīites vienam uz otru un saprast, kā jūtas otrs. Norunājām tikšanos, itkā lai atdotu mantas un viss, tomēr ta nu sanāca, ka sākām runāt par to, kas noticis šo nedēļu laikā, kā esam tikuši pāri... Viss jau skaisti, liekas neraudāšu, noturēšos pie apziņas, draudzīgi atvadīsimies un tā arī viss beigsies, līdz viņš man piedāvāja iekāpt mašīnā, jo ārā sāka snigt. Es iekāpu un tajā pašā mirklī salūzu.. Viss atgādināja par neskaitāmiem izbraukumiem un kopīgo laiku.. Raudu, viņš man prasa, kāpec raudu, es nespēju neko atbildēt tikai raudu un ienīstu pati sevi, jo iepriekš biju viņu pametusi.. Tā nu runājam, kamēr saprotam, ka viens bez otra nevaram. Ka nu viss tur tālāk notika un nenotika, bet nu jau vairāk kā pusotrs gads riņķī, dzīvojam kopa un esam bezgala laimīgi, tā kā nekad.. Lai arī tajā mirklī likās, ka pasaule jūk un brūk, tas mums bija vajadzīgs, jo lika abiem kaut ko mācīties. Nezinu kā būtu bijis, ja izvēles toreiz būtu bijušas savādākas, tomēr tajā mirklī darīju tā kā lika sirds un nu esmu skaistākā savas dzīves vietā.. :-)
Iesaku tev ieklausīties savā sirdsbalsī, jo tā visprecīzāk pateiks kā rīkoties.. ;-)
391
