Piemēram, par drēbēm. No ceļojumiem kā suvenīrs tiek vesta apakšveļa dēlam. Ar mājienu, ka viņam jau nekā nav. Labākajā gadījumā tie ir krekli.
Svaigi izmazgātā veļa tiek uzraudzīta kā acuraugs, kamer tā žūst, jo tikai viņa drīkst dēla drēbes savākt no striķa un demonstratīvi izgludināt, noliekot acu priekšā mūsu klātbūtnē.
Par saimnieciskajām, ikdienas lietām viss ir šādā līmenī , piemēram, maltītes pagatavošana - atnes produktu, ir izdomājusi sevī kā to vajadzētu pagatavot, neko nepasaka un vēlāk ir nikna, aizvainojošas replikas. Par jebko manis gatavotu ēdienu ir komentāri, jo nekad un neko es nespēju izdarīt pa prātam (ēdiens par saldu, treknu, kalorijām nebagātu, jo no tā jau nevar paēst dēls) pagatavota gaileņu mērce, kartupeļi, salāti. No ta nevar paest, bet no viņas gatavotā ēdiena noteikti var - zupa (ūdens un kāposti). Ja viņa ir pagatavojusi vakariņas ( izvārījusi kartupeļus, gaļa stāv jēla ledusskapī), tad mums viss ir jāatstāj un tūlītēji jābūt klāt.
Līdz šim dzīvojām atsevišķi savā dzīvē, kārtībā un pa brīvdienām mājā pie viņas, bet drīzumā pārcelsimies uz savu māju, kas atrodas blakus, netālu no viņas mājas...