Sveikas, meitenes!
Jau kādu laiciņu esmu kopā ar super puisi, interesantas sarunas, aizrautīgi vakari kopā, kopīgas intereses.
Diemžēl tajā visā tik ir viena problēma; mūsu lielā distance. Jau mēnesi esmu otrā pasaules malā un tās daudzās stundas mūsu starpā ir ļoti nogurdinošas. Mūsu nākamā tikšanās būs tikai Februārī un tāpat uz īsu laiku, jo dzīvoju citā valstī. Viņam nav iespējas pārvākties, jo ir stabils darbs utt., kā arī man tuvākos trīs gadus nav iespējams atgriezties Latvijā. Tik cik tikai pa svētkiem un mazliet vasarā aizlaisties prom no rutīnas.
Eh, arvien katru dienu paliek grūtāk, tā distance, tā doma, ka vienalga patlaban nekādīgi nevaram būt kopā 24/7 , raisa man šaubas, vai ir vērts turpināt, jo ar laiku paliks tikai grūtāk to pārtraukt. "Nogriezt" to no attāluma būtu vieglāk, manuprāt. Es zinu, ka viss var izdoties, ja vēlas, bet es tomēr arī gribu, lai to katru dienu tas mīlotais cilvēks ir blakus, ne kaut kur tālu prom. Neviens manā vietā neizlems, bet vēlējos vienkārši izlikt sirsniņu.
Varbūt atrast kādu domubiedru, kuram ir bijis līdzīgi? Kā izdzīvot to dzīves posmu?
Mīļš paldies, var arī privāti rakstīt!
P.S. Negatīvo var paturēt pie sevis ;-)